Līdz vasarai vēl pusgads, tāpēc nesteidzoties apdomājam citus rīcības plānus. Rakņājoties pa internetu uzrāvos tādam festam, kā Headbangers Open Air (gavaskratītāju atvērtais gaiss :)). kurš risinās Hamburgas apkaimē, netālu no miestiņa ar nosaukumu Brande-Hornerkirchen (starp citu 50km attālumā no tā atrodas tas pats slavenais Wacken) . Galvā uzreiz kaukas noklemmē, viss es gribu uz turieni. Pats labākais ir tas, ka lielākā dala grupu, kuras uzstāsies šajā festā bija zinamas jau ziemas vidū. Un starp šīm grupām bija divas no manām vismīlākajām grupām- Tankard un Razor. Protams, daudziem, kas lasīs šo rakstu tas maz ko izsaka, bet nu tomēr fakts ir fakts. Biletes cena- 40 eiro, kas ir loti pieņemami priekš 3 dienu festa. Turklāt šis fests nav no tiem masveidīgākajiem- tikai aptuveni 2000 cilvēku. Pēc neilgas apspriešanās ar draugiem viss klūst skaidrs- BRAUCAM! Sazinoties ar festa organizatoru Tomasu, kurš bija loti atsaucīgs, pasūtu 4 biletes, kuras drošības labad nosūtam manam brālēnam, kurš dzīvo Vācijā. Vēlāk brālēns apciemojot Latviju, personīgi nodeva man šīs biletes. Starp citu biletes bija loti īpatnejas- pilnībā izgatavotas no metāla, tā teikt real heavy metal :)
Tā nu biletes ir kabatā, atliek krāt naudiņu braucienam un izlemt, ar ko tad galu galā braukt. Braucēji esam četri- Ruslans, Artūrs, Serjoga un es. Ruslans piedāvā braukt ar lidmašīnu, jo ir vēl laiks pasūtīt lētas biļetes. Es esmu kategoriski pret- tikai pa sauszemi un ar savu transportu! Nākamais variants- auto, vēl labāk busiņš. Variants nav slikts, taču nevienam nav personīgā busiņa, bet īrēt sanāk dārgi. Nu un beidzot trešais variants- MOČI! Šis variants man pamatīgi bija noguldījies apziņā jau no pašiem plānošanas pirmsākumiem, jo visiem četriem braucējiem ir savs mocis. Vienīgais cilvēks, kurš no paša sākuma mani atbalstīja, bija Serjoga. Artūrs un Ruslans vaidēja, ka esot dārgi, uz ko es atbildēju- laiks vēl ir, Arbeiten! :) Galu galā visi piekrita un atlika tikai izplānot maršrutu. Šis slogs gūlās uz mani ar Serjogu, jo Ruslana maršruta plānošans spējas sevi parādīja jau braucienā, kad tik vien vajadzēja kā tikt uz prāmja Rīgā un no Stokholmas nobraukt 80km līdz norises vietai. Pēc Stokholmas sabiedriskā transporta maršrutu kartes tas izrādījās visai pagrūti :)
Jau brauciens uz Zviedriju parādīja, ka lai arī kruīzs ar prāmi ir ērts , ātrs un aknām kaitīgs, tomēr atkārtot to pašu līdz Vācijai galīgi negribējās. Galvenie faktori- augsta cena (uz Stokholmu braucām ar pamatīgu atlaidi, jo draugs strādā uz prāmja; uz Vāciju šāda blata nebij), diezgan ilgs brauciena laiks (neveselīgi aknām) nu un vienkārši neinteresanti, jo neesam mēs tak Sunday bikeri (ehh, esam gan :)), lai ar moci braukāt līdz tuvākajam alus bāram. Tāpēc varianti Rīga- Lībeka vai Ventspils- Rostoka tika atmesti uzreiz. Turklāt tas būtu labs pārbaudījums gan pašu, gan tehnikas izturībai. Tā nu pamazām rodas skaidrība kā brauksim, atliek vien gatavot tehniku rūpīgi izplānot maršrutu un arī pašiem gatavoties (aknas tika trenētas jau visa gada garumā).
Grūtākais bija tieši izplānot maršrutu. Izvēlēties labāko ceļu, pieturas paēšanai un bāku uzpildīšanai, viesnīcas un kempinga vietas, kā arī tam visam nepieciešamās finanses un laiku . Lielu pateicību šet būtu jāizteic Serjogam, kurš neskatoties uz to, ka visu laiku līdz ceļojuma sākumam strādāja Īrijā, tomēr atrada laiku sazināties ar mani un apspriest maršruta nianses. Būtībā viņš arī bija visa maršruta pamatlicējs, kuram par laimi vēl bija tālbraucēji paziņas, kuri ieteica izvairīties no poļu atomaģistrālēm dažādu nepatīkamu faktoru dēļ. Bez viņa paveikt šo darbu vienatnē būtu ļoti grūti. Maršruts tika pārstrādāts neskaitāmas reizes, līdz galu galā nonācām līdz finiša variantam. Sākumā plānojām tikt līdz Hamburgai pa visīsāko ceļu, taču vēlāk nolēmām tomēr izlaist nelielu aplīti pa Vāciju turpceļā, kamēr vēl spēka pietiek. Turklāt divas reizes braukt pa vienu un to pašu maršrutu būtu neinteresanti.
Man uzreiz bija skaidrs, ka vācu autobāņi nav tas interesantākais, ko vajadzētu aplūkot Vācijā, lai arī tas bija paredzēts brauciena programmā. Arī moči mums nav tie ātrākie, lai lidotu pa bāni. (bet nu pamēģināt tomēr vajag :)) Tāpēc nolēmām vairāk pabraukties pa vācu mazajiem ceļiem un aplūkot tā teikt vācu glubinku. Galvā pavīdēja doma- johaidī, Vācijā tak ir kalni! Sāku rakņāties pa netu un meklēt, kur tuvāk Vācijas ziemeļiem ir kāds kalnains apvidus. Šeit man palīdzēja mans bijušais kursabiedrs Oskars, kurš jau kādu laiku bija padzīvojies Vācijā. Vīņs ieteica tādu burvīgu vietu kā Harcas dabasparku (naturpark Harz), par ko viņam liels paldies! Šis dabasparks atrodas netālu no Hannoveras, kas ir tikai 300km attālumā no Hamburgas. Lielākā virsotne- ap 1140 m, nav daudz, bet nu tomēr par Gaiziņu augstāk :) Meklējot sīkāku informāciju par šo parku, uzrāvos šādai adresei- http://www.road-concept.eu/harz.html Izrādās, ka tā ir iecienīta motobraucēju vieta. Viss skaidrs- mums tur ir jābūt!
Tā nu pamazām sāka izkristalizēties plānojamā maršruta bilde. Turpceļu bija plānots veikt četrās dienās, lai nesteidzoties varētu aplūkot dažādus kultūrvēsturiskus un dabas objektus. Galvenais apskates objekts- Harcas dabasparks. Atpakaļceļam bija paredzētas 3 dienas. Plānojamais nobraukums dienā- ap 500 km. Brauciena starts- 19. jūlijs, plkst. 9.00, Daugavpils. Brauciena finišš- 28. jūlijs, plkst. X, Daugavpils.
Maršruts 19. jūlijam (533 km):
View Larger Map
Pirmās dienas beigās plānojām apstāties 4 zvaigžņu viesnīcā Manor poļu pilsētiņā Olsztyn- vajag taču pašikot kamēr nauda ir :) Šī viesnīca bija pievilcīga ar to, ka varēja rezervēt istabas internetā un cena nebija tā augstākā- 200 zloti jeb aptuveni 16 Ls par 2 vietīgo numuru ar brokastīm. Turklāt viesnīca atradās pilsētas nomalē smuka ezera kratsā un tālāk no trokšņainiem lielceļiem.
Maršruts 20. jūlijam (523 km):
View Larger Map
Otrajā dienā plānojām izbraukt visu Poliju un nakti pārlaist vācu kempingā netālu no E28 automaģistrāles. Informāciju par šo kempingu sameklējām lapā www.campingcompass.com Cena par telts novietošanu- ap 5 eiro. Bija skaids, ka cenas Vācijā nebūs tādas kā Polijā, tāpēc par viesnīcām nāksies aizmirst.
Maršruts 21. jūlijam (418 km):
View Larger Map
Ceļojuma trešajai dienai vajadzētu būt visinteresantākai, jo beidzot būs iespēja pabraukt pa vācu bāņiem un aplūkot Harcas dabasparku (baigi gribējās pabraukāties pa līkumainajiem kalnu celiņiem) . Pie tam arī paredzamais nobraukums ir par 100 km mazāks nekā divās iepriekšējās dienās, tāpēc šo dienu varētu veltīt Vācijas dabas un kultūras objektu apskatei. Maršruta galapunkts- Wolfstein kempings pilsētiņā Bad Harzburg.
Maršruts 22. jūlijam (273 km):
View Larger Map
Turpceļā brauciena pēdējā dienā nekas īpašs netika plānots, vienkārši vajadzēja nokļūt festa norises vietā, aizņemt labāko vietu kempingā, salikt teltis un beidzot mierīgi padzert aliņu, neuztraucoties par to, ka rīt agri no rīta jāceļas un jāturpina ceļš. Tomēr jānokļūst tur bija līdz trijiem dienā, jo man bija sarunāta tikšanās ar vienu cilvēku, kuram vajadzēja nodot biļeti. Šajā dienā nekāda koncertprogramma nebija paredzēta, bet tikai oficiāli atvērta kempinga zona, lai cilvēki jau iepriekš bez liekas steigas varētu ierīkot savas telšu vietiņas turpmākajām 3 koncerta dienām un saņemt aproci, ar kuru atļauts ienākt stage zonā (pie skatuves).
Tā kā noprognozēt, kas notiks festā nebija iespējams, tad aprobežojāmies tikai ar nepieciešamā alkohola un finanšu daudzuma plānošanu. Atpakaļceļš tika izvēlēts pēc iespējas īsāks, jo bija skaidrs, ka pēc brīvdabā pavadītām trīs dienām un naktīm, trakošanas pie skatuves un nez cik daudz izdzertā alkohola, nekādi dižie kultūrvēsturisko objektu aplūkotāji mēs nebūsim. Turklāt spieda vēl daži faktori- tehniskās apskates beigas vienam mocim 29. jūlijā un nepieciešamība būt darbā tajā pat dienā Ruslanam. Tātad atpakaļceļu uzsākam 26. jūlija rītā, uzreiz pēc pēdējās koncerta nakts.
Maršruts 26.jūlijam (ap 400 km):
View Larger Map
Uzpildam pilnas bākas un iekožam pa kādai līdzi paņemtai sviestmaizei ar kafiju. Šo procedūru veicam zālītē pie krūmiem kreisajā pusē, kur izrādās tusē arī skudras. Izkratot bikses no skudrām (vai otrādi), dodamies tālāk Marijampoles virzienā. Laiks ir karsts, tāpēc daži izlemj turpināt ceļu T- kreklos.
Lai arī stūrmaņa pienākumi bija uzlikti Ruslanam, tomēr pa priekšu nez kāpēc neviens negribēja braukt. Tā nu nācās pašam uzņemties šo atbildīgo darbu. Braucot pēc norādēm Marijampole, kaukur nošaujam greizi un nu jau braucam Klaipēdas virzienā. Khem, nebūs labi- vajag piestāt un palūkot, ko GPS saka.
Gudrus ģīmjus sataisījuši, izsecinam, ka vienā krustojumā bija jāgriežas pa kreisi nevis pa labi. Griežam ripā un beidzot esam uz īstā ceļa. Kauņa ir otra lielākā Lietuvas pilsēta, tāpēc satiksme ir diezgan intensīva un nākas būt ļoti uzmanīgam, lai ieņemtu pareizo joslu un nepaskrietu garām vajadzīgajam pagriezienam. Beidzot esam izbraukuši uz maģistrāles un dodamies Marijampoles virzienā.
Ceļš ir labs un var arī nedaudz iegriezt ručkā. Pabraucot kādu gabalu, pamanām priekšā tumšu mākoņu sakopojumu, gaiss kļūst dzestrs un mitrs. Piestājam malā, lai maikās braucēji var saģērbties siltāk, bet es pirmo reiz izlemju ekipēties lietus mētelī. Turpinām ceļu tumša mākoņa virzienā, no kura ik pa laikam izšaujas kāds zibenis. Vienu brīdi liekas, ka nu tiksim cauri sausā, jo mākonis paliek vairāk pa labi no mums, taču rādītājs Marijampole, kurš vērsts precīzi mākoņa virzienā, dzēš mūsu cerības. Neko darīt, būs vien jāpārbauda lietusmētelis. Pēc mirkļa pazūd pēdējie saules stari un visapkārt kļūst tumšs, saceļas spēcīgs vējš. Priekšā redzama necaurskatāma lietus "siena", kura stāv slīpi pret zemi. Iebraucot tajā, lietus tiešā vārda nozīmē sāk līt kā no spaiņa, taču pats trakākais vēl priekšā. Apkārt ir plašs lauks un tie daži koki un krūmi, kas aug ceļa malā plivinās kā tādas papīra lapas. Izbraucot cauri šādam pudurim, pēkšņi sajūtu spēcīgu vēja brāzmu, kura rauj mani uz nomali taisni pļavā iekšā. Knapi noturu moci uz asvalta un grants robežas. Ātrums ir ap 60-70 km/h, bet jūtu, ja apstāšos, tad noteikti būšu gar zemi. Lai pabrauktu taisni mocis ir jāsasver uz kreiso pusi pamatīgā leņķī, tāpēc nākas nokārties pāri sēdeklim gluži kā to dara motokrosā braucot ar blaķeni. Spoguļos savus biedrus vairs neredzu, bet tomēr nolemju turpināt braukt. Uz ceļa bija grūti noturēties ne vien vieglajiem auto, bet arī fūrām, kuru piekabes stipri sasverās. Šis murgs turpinājās kādas 2 minūtes un beidzās tikpat strauji kā sākās. Aiz mākoņiem parādījās saule un par tikko piedzīvoto liecināja vien tumšās debesis spoguļos. Pēc brīža pamanu arī savus līdzbraucējus. Paldies Dievam visi sveiki un veseli. Izrādās, ka pāri Polijai bija gājis spēcīgs ciklons, kas nodarīja lielus postījumus. Droši vien šis pats ciklons nedaudz aizķēra arī mūs. Jāpateicas liktenim, ka vējš bija no kreisās puses, pretējā gadījumā mūsu brauciens ātri vien būtu beidzies pretējā joslā. Bet mūs ar šādu vējiņu nevar nobiedēt, tāpēc turpinām ceļu bez apstāšanās.
Polijas robeža jau pavisam tuvu, tāpēc meklējam pēdējo benzīntanku Lietuvā. Pabraucot garām vairākām apšaubāmas kvalitātes uzpildes stacijām pirms paša Polijas-Lietuvas robežpunkta atrodam Statoil. Šeit atkal uzpildām pilnas bākas, iekožam pa kādai atlikušai gaļas un siera šķēlei, padalamies ar iespaidiem par piedzīvoto vētru. Ruslans beidzot tiek pie labierīcībām, par kurām jau vaidēja no paša brauciena sākuma. Pirms iebraukt Polijā, piestājam pie valūtas maiņas punkta uz robežas. Artūrs un Ruslans drošības labad samaina liekos eiro pret zlotiem.
Polijas ceļi pārsteidz ar savu kvalitāti, neskatoties uz dzirdētajam baumām par to stāvokli. Uzreiz izceļas poļu ceļu līkumainība, kas man dikti iet pie sirds, jo var paguldīt moci pagriezienos. Sākumā acīs baigi metas dīvaina ceļazīme- tādi kā māju jumtu silueti uz balta fona. Šādā veidā poļi apzīmē apdzīvotas vietas sākumu. Zaļa zīme ar apdzīvotās vietas nosaukumu ir izvietota pirms šīs zīmes un nezkāpēc uzmanība uz to pavisam nekoncentrējas, tāpēc bieži vien nevar atcerēties, kurā miestā esi iebraucis. Pēc Serjogas ieteikuma iebraucot pilsētā Suwalki izvēlamies virzienu uz Olecko nevis Augustow, jo tajā virzienā iet maģistrāle ar intensīvu fūru kustību un līdz ar to- iebrauktām risēm. Sakarā ar poļu ceļiem visvairāk biedēja tieši rises, kaut gan reālā situācija neizrādījās tik traģiska. Uzreiz sapratām, ka izdarījām pareizu izvēli, jo ceļa seguma kvalitāte bija lieliska un viens aiz otra sekojošie līkumi padarīja braucienu aizraujošu. Brauciena laiku nedaudz pagarināja liels daudzums miestiņu, caur kuriem gāja šis ceļs. Taču no otras puses bija interesanti pavērot poļu provinciālo dzīvi. Interesanti ir tas, ka katrā, pat vismazākajā pilsētiņā, ir sava baznīca. Baznīcas poļiem ir ļoti smukas un uzkoptas. Ļoti ticīga tauta tie poļi.
Pastaigājoties gar baznīcu, ieraudzījām smuku skatu uz upīti ielejā. Izrādās baznīca atrodas uz diezgan augsta paugura. Arī pati pilsētiņa izskatījās uzkopta.
Bet nu laika maz, jāturpina ceļš. Braucam cauri veselai čupai mazu pilsētiņu, bet kas izbrīna- praktiski katrā stāv pa fotoradaram. Uz tiem poļi gan nav skopojušies un gandrīz visur , kur ir kāds ceļa posms ar ātruma ierobežojumu zem 70 km/h, stāv fotoradars. Taču pirms tā vienmēr stāv brīdinoša zīme, tāpēc sabremzēties līdz atļautajam, ātrumam nav problēmu. Ļoti labs risinājums, kā paaugstināt satiksmes drošību un nevajag algot CP ekipāžas, kurām jāslēpjas pa krūmiem. Ātrumu ierobežojošās zīmes poļiem ir saliktas ļoti racionāli. Ja pirms līkuma stāv zīme 50, tad zini, ka ar lielāku ātrumu to var arī neizbraukt.
Laiks ir silts taču joprojām debesīs parādās pa kādam lietus mākonim. Diezgan ātri nokļūstam līdz mūsu šodienas galamērķim- pilsētai Olsztyn. Uzpildamies tuvākajā benzīntankā un nodomājam, ka vajadzētu ieskriet kādā veikalā. Turpat pie benzīntanka pamanām lielu pārtikas veikalu. Ieejot iekšā rodas sajūta, ka ienāci DEPO, tikai būvmateriālu vietā plauktos stāv pārtika. Cenas arī ir ļoti pievilcīgas, tāpēc nolemjam iepirkties. Labi, ka sākām ar alkoholisko dzērienu nodaļu (kā gan savādāk! :)) Paķeram viskija pudeli un dodamies pie kases, taču kasiere mēģina mums iestāstīt, ka nebūs jums puikas viskija, jo vajagot kaukādu klienta karti. Mēs jau gandrīz nokārām degunus, bet te pēkšņi pienāk laipna tantiņa un pasniedz kasierei šo maģisko karti. Samaksājam 55 zlotus un viskijs mums rokā! Pateicamies tantei un dodamies uz izeju. Atliek vien sameklēt viesnīcu, kur palīgā mums nāk kāds taksits, kurš diezgan labi izskaidro, kā līdz tai nokļūt. Atbraucot uz viesnīcu, saprotam, ka mūsu izskats nav gluži tai piemērots. Pie ieejas stāv glauni merši un bembji ar vācu numuriem, arī pati viesnīca izskatās smuki.
Taču pienākot pie reģistrācijas, apkalpojošais personāls ir ļoti laipns un labprāt iekasē par katru istabiņu 200 zlotus un izdala 2 čipkartes. Paķeram līdzi nepieciešamās mantas un dodamies uz numuriem. Atverot istabiņas durvis, esam patīkami pārsteigti- labs ceļojuma sākums :)
Ir jau pavēls un ārā sāk satumst. Vēderā jūtams pamatīgs vakuums, tāpēc nolemjam aizbraukt uz kādu ēstuvi. Diemžēl vēlā vakara stundā neko labāku par McDonaldu neatrodam un sapērkam Bigmacus ar kartupeļiem. Nez kas mani parāva paņemt vēl spraitu, bet atbraucot atpakaļ uz viesnīcu nācās mieloties ar spraitā izmirkušiem kartupeļiem un burgeru. Nekas, izsalkušam baikerim būs pašā laikā :)
Ar izvirzītajiem mērķiem esam tikuši galā un maršrutu nobraucām pilnībā kā bija plānots. Lai labāk nāktu miegs, noskatījāmies ziņas nesaprotamā poļu valodā par vētras nodarītajiem postījumiem un protams neiztika bez svinīgas Jim Beam pudeles iztukšošanas par godu ceļojuma pirmās dienas beigām!
Otrā diena
Pamodāmies diezgan agri un pirmais, ko bija jāizdara- jāpaēd brokastis, ja reiz par tām bija samaksāts. Taču poļiem laiks ir par stundu agrāks nekā uzstādīts mūsu pulksteņos, tāpēc restorāns vēl ir ciet. Pa to laiku apdomājām šīs dienas maršrutu.
Esam iesēdušies glaunos no koka izgrebtos ādas krēslos un baudam pēdējos greznības mirkļus, jo ir skaidrs, ka vairāk tādu ceļojuma laikā nebūs. Kamēr restorāns nav atvēries, aplūkojam, kas šeit vēl ir interesants.
Beidzot mums atver restorāna durvis un var sākt uzbaroties. Viss izskatās tik aristokrātiski, ka gandrīz vai jāprasa vai drīkstam kaukur apsēsties. Tik agrā rīta stundā mēs esam pirmie apmeklētāji. Piekraujot šķīvjus ar pārtiku, ķeramies klāt brokastošanai.
Pieredzes trūkums liek mums izvēlēties aukstas brokastis- siera un šķiņķa šķēles, salātiņus, pa kādam jogurtam, arbūza gabalam un kafijai. Vēlāk gan Serjoga, kurš uz to brīdi bija vēl istabā, mūsu kļūdu labo. Ielūkojoties lielajos metāla traukos, viņš atrod siltus cīsiņus, kartupelīšus un ceptu olu. Lai negūtu morālu traumu, mēs viņu palūdzam sīki neizklāstīt brokastošanas procedūru, pēc kuras viņš saka, ka varēs neēst vismaz divas dienas :) Mēs gan jūtam, ka brokastis nebija diez ko sātīgas.
Laiks pamest tik jauko viesnīcu un doties tālāk. Sapakojam mantas somās, uzkraujam tās uz močiem un esam gatavi turpināt ceļojumu. Vēl tikai jāuzņem pēdējās bildes.
Pēc mirkļa atkal baudam poļu līkumainos celiņus. Šodien plānojam sasniegt Vāciju un pa nakti palikt kempingā. Ceļš ir tāls tāpēc bez vajadzības lieki neapstājamies.
Laiks ir silts un saulains, ir cerība šodien neizmirkt. Dodamies ostas pilsētas Elblag virzienā. Šajā posmā pirmoreiz izbaudām poļu automaģistrāles. Satiksme ir tik intensīva, ka pat ar moci nevar apdzīt garās fūru rindas. Arī slavenās poļu rises šeit ir izjūtamas pilnā apmērā. Piedevām vēl putekļaini ceļa posmi,
kur rit remonts. Drīz vien iebraucam pašā Elblag. Pilsēta ir diezgan liela, tāpēc nākas apstāties un palūkoties GPSā, kā tikt uz mums nepieciešamā ceļa. Kad nu tiekam skaidrībā, turpinam ceļu pa Elblag ielām. Lai arī ir pusdienlaiks, satiksme ir intensīva un nākas pat pastāvēt korķī. Jūtot, ka kunģī pamazām sāk veidoties vakuums, beidzot saprotu, ka tomēr šo to viesnīcā aizmirsu. Tūrista brokastu konservbundža un šķinķa šķēlītes!!! Diemžēl tās uz visiem laikiem palika viesnīcas ledusskapī ;) Beidzot tiekam uz 22-o štrāsi un dodamies pilētas Malbork virzienā. Saniedzot Malborku, kuņģis sāk protestēt un pieprasa barību. Arī biedri atbalsta šo ideju, tāpēc sāku koncentrēt savu uzmanību uz ceļa malā esošām ēstuvēm. Uzmanību piesaista izkārtne Pizza un Kebab. Šeit arī piestājam. Serjoga vēl pamanījās noguldīt moci, braucot ārā no rises un griežoties pa kreisi. Par laimi mocim un pašam ne skrambiņas. Pie močiem saskrien bariņš ziņkārīgo, bet redzot, ka neesam vietējie, kautko uzprasīt neuzdrošinās.
Ienākot barčikā redzam, ka kebabu un picu klāsts ir diezgan plašs. Pie tam viņus pasniedz tikai noteiktā laikā un mēs kāreiz esam trāpījuši šajā laikā. Pasūtam ar Serjogu divus Kebab Max (Serjogas prognozes par savu 2 dienu ēst negribēšanu tomēr nepiepildījās) un pa herbatai (poliski- tēja :)) Artūrs ar Ruslanu sev pasūta man uz to brīdi nezināmu ēdienu- šaormu. Cenas ir ļoti pievilcīgas- kebabs maksā 12 zlotus (ap 2Ls), bet šaorma- 14 zlotus. Pirmos pagatavoja kebabus un tas tiešām bij KEBABS, nevis kautkāda parodija, ko pasniedz visādos kebab fixos. Viņš bija pildīts kraukšķīgā mīklas formā, kas atgādināja apgāztu piramīdu. Un kas tik tur iekšā nebij- apcepta gaļa, visādas mērces un salātiņi. Iekosties viņā bija nereāli, tāpēc papildus iedeva pa karotei, ar kuru tad bij jāķeksē kebaba saturs ārā. Nežēlīgi garšīgs un asums arī jūtams! Pēc brīža pienesa šaormu Ruslanam un Artūram. Tā jau izskatījās pēc riktīgas porcijas- kartupeļi frī, visādi salāti un kaukāds nesaprotams gaļas maisījums. Šie teica, ka arī esot ļoti garšīgi.
Kurbulējam močus un braucam tālāk. Kustība tik intensīva, ka nevaram izbraukt uz galvenā ceļa. Beidzot tas izdodas un dodamies Strogard Gdanski virzienā. Ceļa posms no Malbork līdz šai pilsētai bija pats šausmīgākais visā maršrutā. Visspilgtākie iespaidi palika no ceļa ar nesaprotamas izcelsmes pelēku bruģi. Pie tam viņš atradās ārpus apdzīvotām vietām, bet ātrāk par 70 pabraukt nevarēju. Likās, ka tūlīt mocim pārlūzīs rāmis vai atkritīs dakša. Uz tāda ceļa seguma absolūti nevarēja pamanīt bedres un paugurus, kuri veidojās iebrūkot bruģim. Toties tos varēja labi sajust ar mugurkaulu. Tā nu mēs lēnām kratījāmies pa šo murgaino ceļu tuvāk vidum. Labi, ka šis ceļš vismaz bija pietiekoši plats, lai varētu braukt divās joslās. Smagie brauca tuvāk apmalei un ātrāks transports varēja tos brīvi apsteigt. Apsteidzot vienu no tādām fūrām, bija iespēja dabūt ar izpūtēju pa muti. Bet to es uzzināju vēlāk no Serjogas, kurš brauca aiz manis un vērojā kā no fūras atdalās izpūtējs. Labi, ka neviens nebrauca aiz viņas.
Vēlāk ceļš arī diez ko labāks nepalika. Tas bija veidots no betona paneļiem un salaiduma vietas aizlietas ar piķi. Katreiz braucot pāri šādai salaiduma vietai, mocis kārtīgi palecās. Vēl aizdomīgāk izskatījās salaiduma vietas starp pretējo joslu paneļiem (pa vidu ceļam). Šeit smuki zaļoja sūnas un zālīte. Veicot apdzīšanu, uzbraukt šai vietai ļoti negribējās (garenvirziena nelīdzenumi ir lielākais moču bieds), bet realitāte neizrādījās tik traģiska- paneļi bija salikti vienā augstumā. Tā nu pamazām atkratījāmies līdz Starogard Gdanski, kur uzpildījāmies Statoilā. Lai arī šīs pilsētas nosaukums asociējas ar Gdaņskas vecpilsētu, neko ievērības cienīgu pa ceļam neieraudzījām un nebija arī tik daudz laika, lai blandītos pa pilsētas centru. Toties izbraucot ārpus pilsētas pamanījām ceļa labajā pusē smuku baznīcu kalnā. Šeit gan nolēmām apstāties. Vietiņa saucās Zblewo. Kā jau parasti poļiem, rinķī ap baznīcu iet bruģēta taciņa, pa kuru mēs arī apgājām baznīcai apkārt.
Aiz baznīcas ieraudzījām izeju uz kapiem. Lai arī kapi nav tā labākā vieta pastaigai, tomēr poļu kapus jāpiemin atsevišķi. Nekur pie mums es nebiju redzējis tik skasitus un uzkoptus kapus. Visapkārt saliktas svaigas puķītes un noformējums pamatīgi atšķiras no mums ierastā. Pārsteidza milzīgi no akmens izkalti pieminekļi ar lauvu un citu būtņu figūrām. Izskatījās tie ļoti aristokrātiski. Droši vien tie bij kādu baznīckungu kapi. Poļiem laikam nav pieņemts likt kapakmeņus, to vietā stāv pamatīgas akmens plāksnes, zem kurām manuprāt ir viņsaulē aizgājušo pelni, jo kapa vietas izskatās ļoti kompaktas un blīvi novietotas viena otrai. Vārdiem grūti aprakstīt redzēto, bet vilkt ārā fotoaparātu tik svētā vietā nedrīkst.
Laiks atkal spiež, tāpec lecam seglos un braucam tālāk. Kautkur starp pilsētām Chojnice un Czluchow laiks sāk uzlaboties uz slikto pusi.
Par laimi nekas vairāk par draudīgiem mākoņiem līdz pašai pilsētai Walcz mūs nepārsteidz. Nedaudz pamaldoties pa Walcz, nobraucam no 22-ās štrāses un tiekam uz mums nepieciešamo 10-o ceļu. Šeit gan kļūst skaidrs, ka šodien atkal sausā cauri netiksim. Piestājam, lai noekipētos kā nu kurš prot. Es lepni velku virsū savu lietusmēteli, citiem šādas privilēģijas nav, tāpēc nākas nedaudz pafantazēt (šī metode ir patentēta, jebkura publiska pakaļdarināšana ir aizliegta:))
Knapi paspējām saģērbties, kā sākas pamatīga lietusgāze. Neko darīt- jābrauc. Pēc minūtēm 10 viss jau ir galā un atkal parādās saulīte. Piestājam miestiņā Lubno, lai uzpildītos. Laiks ir jau ap 7 vakarā un jau gribās ko iekost. Biedri sāk nervozēt, ka nepagūsim sapirkt lēto poļu alkoholu, kaut gan pamazām kļūst skaidrs, ka diez vai līdz Vācijai šodien tiksim un tāpat vēl būs iespēja to sapirkt rīt. Tomēr biedri ir noskaņoti ļoti nopietni un tāpēc piestājam miestiņā Kalisz Pomorski, kur pamanām atvēru pārtikas bodi. Sagaidu biedrus un dodamies tālāk, taču tikko aiz pilsētas robežas ieraugam tālbraucēju piestātni, kur izskatās, ka var kautko iekost.
Barčika interjers nav diez ko acij tīkams, tāda parasta ēdnīca padomju laika stilā. Pāsūtam pa zupai un gulašam. Lai arī personāls izskatās visai draudzīgs, tomēr tante pie kases pamanās mūs apkāst par 100 zlotiem. Es to saprotu uzreiz, kad Serjoga atnes atlikumu, kurš vairāk izskatās izdots no 100 zlotiem, nevis 200, kurus es devu Serjogam, kad viņš stāvēja pie kases. Ejam uz razborkām. Tante ļoti ātri saprot, ko mēs gribam, un izvelk no kases aparāta apakšas 100 zlotus, lai arī mēs ne vārda neteicām poliski. Kaut gan vienalga rodas aizdomas, ka par kādiem 20 zlotiem mūs tāpat piekāsa. Bet nu labi, tie nav 100 zloti. Gaidam ēdamo un tajā pat brīdī mieru neliek sajūta, ka tulīt mūs noindēs :)
Pirmo atnes boršču Artūram un Serjogam. Khem, tādu boršču savu mūžu neesmu redzējis. Vienīgais, kas tur atgādināja boršču bija krāsa. Sastāvs bija acīmredzams- ūdens, biešu sula, etiķis. Un viss! Nevienas bietes šķēlītes vai kartupeļa gabala. Labi, ka es pasūtīju pupiņu zupu :) Kat gan tāpat ne uz ko labu necerēju. Man par izbrīnu zupa izrādījās ļoti garšīga un tumīga. Arī gulašs bija labs. Knapi tikām galā ar savām porcijām. Pa to laiku ārā sākās lietus, bet mums izvēles nav- jābrauc tālāk, jo drīz jau satumsīs.
Pēc iespējas ātrāk pametām šo leģendāro ēstuvi un devāmies tālāk. Jānokļūst līdz Ščecinas pilsētai, bet lai to sasniegt, jānobrauc vismaz 100km. Un te sākās pats nepatīkamākais. Mans mocis sāka raustīties un pa laikam iedegās FI (fuel injection) lampiņa. Nu domāju, viss pzgc- degvielas sūknis nobruka vai smadzenes pa galam. Galvā sāk līst nelabas domas- ko tagad ar moci darīt, kā nokļūt līdz mājām...
Piestājam kaukādā autobusa pieturā. Nomierinos un mēģinu domāt loģiski. Pirmā doma- iespējams signalizācija nobruka. Domāju tālāk- pults izmirkusi, varbūt viņa visu laiku slēdz motoru ārā? Atdodu pulti Serjogam, kurš brauc pēdējais. Tomēr nekā- pabraucot kādu gabaliņu, sākas tie paši simptomi. Nākas apstāties nelabā vietā, jo mocis vienkārši vairāk uz priekšu neiet. Ceļš ir šaurs un slapjš, garām nesas fūras paceļot gaisā ūdens pilienu miglu. Kamēr es rauju nost sēdekli, lai tiktu pie akumulatora, biedri pamanās uzņemt smukas bildes.
Manas cerības piepildās un vaina izrādās ir bijusi atskrūvējušās akumulatora klemmēs. Pievelku visu kā nākas, salieku atpakaļ sēdekli un somas- varam turpināt ceļu. Saule jau pamazām pazūd aiz kokiem, bet braukt vēl ilgi.
Kā jau katru rītu, pamošanās nenāca viegli. Kamēr es pakoju somas, biedri aiziet izpētīt, kur varētu ieturēt brokstis. Skats pa logu ir labāks nekā logā iekšā.
Kad biedri atgriežas no brokastīm, ar Serjogu nolemjam arī aiziet iedzert pa kafijai. Kā jau katrā viesnīcā, arī šeit ir neliela ēdnīca. Tā kā mūsu poļu valodas zināšanas aprobežojas ar kādiem 5 vārdiem, tad meģinam saskatīt ēdienkartē ko pazīstamu. Izvēlamies kawu un pierogi ruskie z miesem (nu tak ezim skaidrs, ka tie ir pīrādziņi ar gaļu :)) Kafiju atnes uzreiz, taču pīrādziņu kā nav tā nav. Kad kafija jau pusē, beidzot mums atnes arī "pīrādziņus". Savu mūžu neesmu redzējis pīrādziņus pelmeņu izskatā :) Kamēr mēs stūķējam iekšā tos sasodītos pelmeņus, pārējie divi biedri jau sāk dīkt, ka būtu jāpasteidzas.
Vāčiem uz ielām nav mums tik ierasto atkritumu urnu, jo viņi atkritumus rūpīgi sķiro. Labākajā gadījumā var atrast konteinerus, kuri paredzēti katrs savam atkritumu tipam. Noskaidrojam, ka mums jābrauc pilsētiņas Halberstatd virzienā. Šī pilsēta atrodas pavisam netālu no Harcas dabasparka, tāpēc vēļ pirms iebraukt pašā pilsētā, redzam kā mainās zemes reljefs. Priekšā kalni! Pilsēta ir ļoti smuka, žēl, ka laika trūkuma dēļ nesabildējam vairāk bilžu.
Tā nu biletes ir kabatā, atliek krāt naudiņu braucienam un izlemt, ar ko tad galu galā braukt. Braucēji esam četri- Ruslans, Artūrs, Serjoga un es. Ruslans piedāvā braukt ar lidmašīnu, jo ir vēl laiks pasūtīt lētas biļetes. Es esmu kategoriski pret- tikai pa sauszemi un ar savu transportu! Nākamais variants- auto, vēl labāk busiņš. Variants nav slikts, taču nevienam nav personīgā busiņa, bet īrēt sanāk dārgi. Nu un beidzot trešais variants- MOČI! Šis variants man pamatīgi bija noguldījies apziņā jau no pašiem plānošanas pirmsākumiem, jo visiem četriem braucējiem ir savs mocis. Vienīgais cilvēks, kurš no paša sākuma mani atbalstīja, bija Serjoga. Artūrs un Ruslans vaidēja, ka esot dārgi, uz ko es atbildēju- laiks vēl ir, Arbeiten! :) Galu galā visi piekrita un atlika tikai izplānot maršrutu. Šis slogs gūlās uz mani ar Serjogu, jo Ruslana maršruta plānošans spējas sevi parādīja jau braucienā, kad tik vien vajadzēja kā tikt uz prāmja Rīgā un no Stokholmas nobraukt 80km līdz norises vietai. Pēc Stokholmas sabiedriskā transporta maršrutu kartes tas izrādījās visai pagrūti :)
Jau brauciens uz Zviedriju parādīja, ka lai arī kruīzs ar prāmi ir ērts , ātrs un aknām kaitīgs, tomēr atkārtot to pašu līdz Vācijai galīgi negribējās. Galvenie faktori- augsta cena (uz Stokholmu braucām ar pamatīgu atlaidi, jo draugs strādā uz prāmja; uz Vāciju šāda blata nebij), diezgan ilgs brauciena laiks (neveselīgi aknām) nu un vienkārši neinteresanti, jo neesam mēs tak Sunday bikeri (ehh, esam gan :)), lai ar moci braukāt līdz tuvākajam alus bāram. Tāpēc varianti Rīga- Lībeka vai Ventspils- Rostoka tika atmesti uzreiz. Turklāt tas būtu labs pārbaudījums gan pašu, gan tehnikas izturībai. Tā nu pamazām rodas skaidrība kā brauksim, atliek vien gatavot tehniku rūpīgi izplānot maršrutu un arī pašiem gatavoties (aknas tika trenētas jau visa gada garumā).
Grūtākais bija tieši izplānot maršrutu. Izvēlēties labāko ceļu, pieturas paēšanai un bāku uzpildīšanai, viesnīcas un kempinga vietas, kā arī tam visam nepieciešamās finanses un laiku . Lielu pateicību šet būtu jāizteic Serjogam, kurš neskatoties uz to, ka visu laiku līdz ceļojuma sākumam strādāja Īrijā, tomēr atrada laiku sazināties ar mani un apspriest maršruta nianses. Būtībā viņš arī bija visa maršruta pamatlicējs, kuram par laimi vēl bija tālbraucēji paziņas, kuri ieteica izvairīties no poļu atomaģistrālēm dažādu nepatīkamu faktoru dēļ. Bez viņa paveikt šo darbu vienatnē būtu ļoti grūti. Maršruts tika pārstrādāts neskaitāmas reizes, līdz galu galā nonācām līdz finiša variantam. Sākumā plānojām tikt līdz Hamburgai pa visīsāko ceļu, taču vēlāk nolēmām tomēr izlaist nelielu aplīti pa Vāciju turpceļā, kamēr vēl spēka pietiek. Turklāt divas reizes braukt pa vienu un to pašu maršrutu būtu neinteresanti.
Man uzreiz bija skaidrs, ka vācu autobāņi nav tas interesantākais, ko vajadzētu aplūkot Vācijā, lai arī tas bija paredzēts brauciena programmā. Arī moči mums nav tie ātrākie, lai lidotu pa bāni. (bet nu pamēģināt tomēr vajag :)) Tāpēc nolēmām vairāk pabraukties pa vācu mazajiem ceļiem un aplūkot tā teikt vācu glubinku. Galvā pavīdēja doma- johaidī, Vācijā tak ir kalni! Sāku rakņāties pa netu un meklēt, kur tuvāk Vācijas ziemeļiem ir kāds kalnains apvidus. Šeit man palīdzēja mans bijušais kursabiedrs Oskars, kurš jau kādu laiku bija padzīvojies Vācijā. Vīņs ieteica tādu burvīgu vietu kā Harcas dabasparku (naturpark Harz), par ko viņam liels paldies! Šis dabasparks atrodas netālu no Hannoveras, kas ir tikai 300km attālumā no Hamburgas. Lielākā virsotne- ap 1140 m, nav daudz, bet nu tomēr par Gaiziņu augstāk :) Meklējot sīkāku informāciju par šo parku, uzrāvos šādai adresei- http://www.road-concept.eu/harz.html Izrādās, ka tā ir iecienīta motobraucēju vieta. Viss skaidrs- mums tur ir jābūt!
Tā nu pamazām sāka izkristalizēties plānojamā maršruta bilde. Turpceļu bija plānots veikt četrās dienās, lai nesteidzoties varētu aplūkot dažādus kultūrvēsturiskus un dabas objektus. Galvenais apskates objekts- Harcas dabasparks. Atpakaļceļam bija paredzētas 3 dienas. Plānojamais nobraukums dienā- ap 500 km. Brauciena starts- 19. jūlijs, plkst. 9.00, Daugavpils. Brauciena finišš- 28. jūlijs, plkst. X, Daugavpils.
Maršruts 19. jūlijam (533 km):
View Larger Map
Pirmās dienas beigās plānojām apstāties 4 zvaigžņu viesnīcā Manor poļu pilsētiņā Olsztyn- vajag taču pašikot kamēr nauda ir :) Šī viesnīca bija pievilcīga ar to, ka varēja rezervēt istabas internetā un cena nebija tā augstākā- 200 zloti jeb aptuveni 16 Ls par 2 vietīgo numuru ar brokastīm. Turklāt viesnīca atradās pilsētas nomalē smuka ezera kratsā un tālāk no trokšņainiem lielceļiem.
Maršruts 20. jūlijam (523 km):
View Larger Map
Otrajā dienā plānojām izbraukt visu Poliju un nakti pārlaist vācu kempingā netālu no E28 automaģistrāles. Informāciju par šo kempingu sameklējām lapā www.campingcompass.com Cena par telts novietošanu- ap 5 eiro. Bija skaids, ka cenas Vācijā nebūs tādas kā Polijā, tāpēc par viesnīcām nāksies aizmirst.
Maršruts 21. jūlijam (418 km):
View Larger Map
Ceļojuma trešajai dienai vajadzētu būt visinteresantākai, jo beidzot būs iespēja pabraukt pa vācu bāņiem un aplūkot Harcas dabasparku (baigi gribējās pabraukāties pa līkumainajiem kalnu celiņiem) . Pie tam arī paredzamais nobraukums ir par 100 km mazāks nekā divās iepriekšējās dienās, tāpēc šo dienu varētu veltīt Vācijas dabas un kultūras objektu apskatei. Maršruta galapunkts- Wolfstein kempings pilsētiņā Bad Harzburg.
Maršruts 22. jūlijam (273 km):
View Larger Map
Turpceļā brauciena pēdējā dienā nekas īpašs netika plānots, vienkārši vajadzēja nokļūt festa norises vietā, aizņemt labāko vietu kempingā, salikt teltis un beidzot mierīgi padzert aliņu, neuztraucoties par to, ka rīt agri no rīta jāceļas un jāturpina ceļš. Tomēr jānokļūst tur bija līdz trijiem dienā, jo man bija sarunāta tikšanās ar vienu cilvēku, kuram vajadzēja nodot biļeti. Šajā dienā nekāda koncertprogramma nebija paredzēta, bet tikai oficiāli atvērta kempinga zona, lai cilvēki jau iepriekš bez liekas steigas varētu ierīkot savas telšu vietiņas turpmākajām 3 koncerta dienām un saņemt aproci, ar kuru atļauts ienākt stage zonā (pie skatuves).
Tā kā noprognozēt, kas notiks festā nebija iespējams, tad aprobežojāmies tikai ar nepieciešamā alkohola un finanšu daudzuma plānošanu. Atpakaļceļš tika izvēlēts pēc iespējas īsāks, jo bija skaidrs, ka pēc brīvdabā pavadītām trīs dienām un naktīm, trakošanas pie skatuves un nez cik daudz izdzertā alkohola, nekādi dižie kultūrvēsturisko objektu aplūkotāji mēs nebūsim. Turklāt spieda vēl daži faktori- tehniskās apskates beigas vienam mocim 29. jūlijā un nepieciešamība būt darbā tajā pat dienā Ruslanam. Tātad atpakaļceļu uzsākam 26. jūlija rītā, uzreiz pēc pēdējās koncerta nakts.
Maršruts 26.jūlijam (ap 400 km):
View Larger Map
Maršruts iet caur lielākajām Ziemeļvācijas pilsētām- Lībeku, Šverinu un Neubrandenburgu, kas ļautu sīkāk aplūkot šīs pilsētas, ja vien būtu vēlēšanās. Maršruta galapunkts- vācu kempings netālu no Polijas robežas vai arī viesnīca poļu pierobežas pilsētā Ščecinā. Kā sanāks. Pēdējo divu dienu maršruts- gluži tāds pats kā pirmajās divās dienās, ar viesnīcu Olštinā, protams, ne jau četrzvaigžņu :)
Tehnikas un nepieciešamā inventāra sagatavošana
Tā kā paredzamais kopējais maršruta garums bija virs 3000 km, kļuva skaidrs, ka nepieciešams tehniski sagatavot močus un rūpīgi izplānot, kas jāņem līdzi. Moču parks sākotnēji sastāvēja no 4 močiem- Artūra Kawasaki VN1500 Nomad, Ruslana Kawasaki VN1500 Classic, Serjogas Yamaha Dragstar 1100 un manējā Honda VTX1800C. Savējo moci biju savedis kārtībā jau pirms moto sezonas sākuma, tāpēc nekādus īpašos sagatavošanās pasākumus neveicu. Vienīgi nomainīju pakaļējo riepu un noregulēju vārstus. Dienu pirms brauciena aizņēmos no Dzintara VTXa bagāžnieku, kur ērti varēja izvietot telti un guļammaisu (Dzinatr, vēlreiz piedo par skrambām ;)) Par aizdoto telti milzīgs respekts Norikam!
Artūra mocim bija problēmas ar vadāmību, ko daļēji novērsām nomainot stūres gultņus un pakaļējo riepu. Serjogas mocim arī principā viss bija kārtībā, vienīgi atlika uzlikt oriģinālos izpūtējus un kā jau visiem- nomainīt pakaļējo balonu.
Vissmagāk bija ar Ruslana moci. Aptuveni 3 nedēļas pirms paredzamā starta, motorā parādījās dīvaina skaņa, kas pamatoti lika aizdomāties par servisa apmeklējumu. Diemžēl Kawasaki centra"meistari" neko prātīgu ieteikt nevarēja un kļuva skaidrs, ka jātiek galā pašu spēkiem. Motoru jaukt galīgi negribējās, arī laika bija atlicis maz. Kā par brīnumu, nelāgā skaņa pazuda pati par sevi, kas deva cerību, ka mocis tomēr būs braucams. Taču punktu visam pielika mistiskā dzesēšanas škidruma izzušana no motora, kuru nevarēja novērst līdz pat brauciena sākuma iepriekšējai dienai. Viss skaidrs- brauksim ar 3 močiem, Ruslans kopā ar Artūru.
Sarakstu ar izdzīvošanai nepieciešamām mantām sastādījām jau krietnu laiku pirms brauciena. Tajā ietilpa teltis, guļammaisi, saliekamie krēsliņi, tīras drēbes un apavi, higiēnas piederumi, virtuves instrumenti un atslēgu komplekts (vecs paradums vēl no laikiem, kad čakarējos ar padomju tehniku :)) Bijām pat parūpējušies par ielāpu komplektu riepu remontam un pumpi, jo mocis nav mašīna un paņemt līdzi rezerves riteni nevar, bet palikt uz ceļa ar cauru riepu tālu prom no mājām negribējās. Protams neiztika arī bez auto aptieciņas, kurai pievienoju ūdeņraža pārskābi un jodu, kā arī dažādas tabletes katram gadījumam. Arī odus un citus sūcējus atbaidošais līdzeklis bij paķerts līdzi. Pēdējā laikā biežā mirkšana lietū lika man beidzot aizdomāties par lietusmēteļa iegādi, ko es arī sekmīgi izdarīju atstājot piecīti vietējā DEPO. Vēl viena ļoti noderīga manta, bez kuras nav iedomājams tāls brauciens- līdzeklīs ķiveres stikla un luktura tīrīšanai no visādiem lidoņiem.
Artūra mocim bija problēmas ar vadāmību, ko daļēji novērsām nomainot stūres gultņus un pakaļējo riepu. Serjogas mocim arī principā viss bija kārtībā, vienīgi atlika uzlikt oriģinālos izpūtējus un kā jau visiem- nomainīt pakaļējo balonu.
Vissmagāk bija ar Ruslana moci. Aptuveni 3 nedēļas pirms paredzamā starta, motorā parādījās dīvaina skaņa, kas pamatoti lika aizdomāties par servisa apmeklējumu. Diemžēl Kawasaki centra"meistari" neko prātīgu ieteikt nevarēja un kļuva skaidrs, ka jātiek galā pašu spēkiem. Motoru jaukt galīgi negribējās, arī laika bija atlicis maz. Kā par brīnumu, nelāgā skaņa pazuda pati par sevi, kas deva cerību, ka mocis tomēr būs braucams. Taču punktu visam pielika mistiskā dzesēšanas škidruma izzušana no motora, kuru nevarēja novērst līdz pat brauciena sākuma iepriekšējai dienai. Viss skaidrs- brauksim ar 3 močiem, Ruslans kopā ar Artūru.
Sarakstu ar izdzīvošanai nepieciešamām mantām sastādījām jau krietnu laiku pirms brauciena. Tajā ietilpa teltis, guļammaisi, saliekamie krēsliņi, tīras drēbes un apavi, higiēnas piederumi, virtuves instrumenti un atslēgu komplekts (vecs paradums vēl no laikiem, kad čakarējos ar padomju tehniku :)) Bijām pat parūpējušies par ielāpu komplektu riepu remontam un pumpi, jo mocis nav mašīna un paņemt līdzi rezerves riteni nevar, bet palikt uz ceļa ar cauru riepu tālu prom no mājām negribējās. Protams neiztika arī bez auto aptieciņas, kurai pievienoju ūdeņraža pārskābi un jodu, kā arī dažādas tabletes katram gadījumam. Arī odus un citus sūcējus atbaidošais līdzeklis bij paķerts līdzi. Pēdējā laikā biežā mirkšana lietū lika man beidzot aizdomāties par lietusmēteļa iegādi, ko es arī sekmīgi izdarīju atstājot piecīti vietējā DEPO. Vēl viena ļoti noderīga manta, bez kuras nav iedomājams tāls brauciens- līdzeklīs ķiveres stikla un luktura tīrīšanai no visādiem lidoņiem.
Lai lieki nemaldītos tērējot vērtīgo laiku un benzīnu, izdrukājām maršrutu kartes kopā ar visām leģendām. Ruslana kļūšana par pasažieri automātiski piešķīra viņam arī stūrmaņa statusu. Drošības labad Serjoga paķēra līdzi arī Polijas autoceļu karti un Vācijas atlantu. Sākotnēji bija paredzēts, ka GPSu ņems tikai Serjoga, bet paldies Dievam es paklausīju savu tēvu un paķēru līdzi viņa Magelānu. Un kas nepieciešams, lai divi motobraucēji varētu sarunāties savā starpā brauciena laikā? Pareizi- rācijas! Par tām atsevišķs paldies manam darba kolēģim Andrim.
Dienu pirms izbraukšanas kopā ar Serjogu samainījām 300 latus pret zlotiem, sanāca pa 910 zlotiem katram (1 zlots ir aptuveni 0.16 Ls). Eiro Serjogam jau Īrijā bija luzkrāti lielā daudzumā, tāpēc viņš mums bija kā valūtas maiņas punkts :) Lietuvā plānojām norēķināties ar karti, jo tur tas ir izdarāms gluži tāpat kā Latvijā- bez liekas komisijas maksas.
Tā nu viss itkā ir sagatavots, moči apkrauti ar somām, rītdienas tikšanās laiks norunāts. Var likties gulēt. No rīta jāceļas sešos, bet miegs tā lāgā arī neuznāk- uztraukums :)
STARTS!Dienu pirms izbraukšanas kopā ar Serjogu samainījām 300 latus pret zlotiem, sanāca pa 910 zlotiem katram (1 zlots ir aptuveni 0.16 Ls). Eiro Serjogam jau Īrijā bija luzkrāti lielā daudzumā, tāpēc viņš mums bija kā valūtas maiņas punkts :) Lietuvā plānojām norēķināties ar karti, jo tur tas ir izdarāms gluži tāpat kā Latvijā- bez liekas komisijas maksas.
Tā nu viss itkā ir sagatavots, moči apkrauti ar somām, rītdienas tikšanās laiks norunāts. Var likties gulēt. No rīta jāceļas sešos, bet miegs tā lāgā arī neuznāk- uztraukums :)
Pamodos ap sešiem rītā bez modinātāja palīdzības. Pirmām kārtām riktīgi piestūķējos ar mājas ēdamo, jo bija skaidrs, ka tuvākās 10 dienas tādu vairs nebūs iespēja baudīt. Pusastoņos bija norunāta tikšanās ar Serjogu pie garāžas. Vēl pēdējo reizi apspriežam vai viss paņemts, pārbaudam kā nostiprināta bagāža un nu varam doties pie Artūra.
Iebraucot pie Artūra pagalmā redzam, ka viņš jau ir pilnā gatavībā. Pēc atvadīšanās procedūras no tuvajiem, dodamies uz autoostu sagaidīt Ruslanu atbraucam no Līvāniem. Kad pasažieris ir klāt, aizbraucam vēl uz vietējo Maximu nopirkt bačas rācijām un dzeramo (pagaidām vēl bezalkoholisko :)) Pa to laiku Ruslans ar Artūru aizskrien samainīt zlotus. Pulkstens jau ir nedaudz pāri deviņiem- būtu tā kā jāpasteidzas. Beidzot visi esam salasījušies un atliek pēdējā procedūra- uzpildīt bākas. Iebraucam grīvas Nestē, salejam pilnas bākas, un nu brauciens var sākties.
Ceļš līdz Lietuvas robežai ir labi zināms un ne ar ko, izņemot savu drausmīgo kvalitāti, neizceļas. Mierīgi pabraucam garām robežpunktam, robežsargi par mums neizrāda nekādu interesi. Tālāk jau ierastais maršruts- Zarasai, Utena, Ukmerge, Jonava, Kauņa. Lai arī ceļi Lietuvā ir lieliski, tomēr biežie ceļu remonti ar pēkšņu ceļa seguma maiņu un stāvēšana pie luksoforiem sāk pamazām apnikt. Tāda sajūta, ka tie remontdarbi nav virzījušies uz priekšu kopš pagājušā gada, kad mēroju tieši to pašu ceļu uz Bike Show Millenium Kauņā. Motobraucēji Lietuvā nav īpaši draudzīgi, un reti kurais pamāj pretī ar roku. Toties autobraucēju, kuri bāž rokas ārā pa logiem un taurē ir papilnam. Patīkami :)
Iebraucot pie Artūra pagalmā redzam, ka viņš jau ir pilnā gatavībā. Pēc atvadīšanās procedūras no tuvajiem, dodamies uz autoostu sagaidīt Ruslanu atbraucam no Līvāniem. Kad pasažieris ir klāt, aizbraucam vēl uz vietējo Maximu nopirkt bačas rācijām un dzeramo (pagaidām vēl bezalkoholisko :)) Pa to laiku Ruslans ar Artūru aizskrien samainīt zlotus. Pulkstens jau ir nedaudz pāri deviņiem- būtu tā kā jāpasteidzas. Beidzot visi esam salasījušies un atliek pēdējā procedūra- uzpildīt bākas. Iebraucam grīvas Nestē, salejam pilnas bākas, un nu brauciens var sākties.
Ceļš līdz Lietuvas robežai ir labi zināms un ne ar ko, izņemot savu drausmīgo kvalitāti, neizceļas. Mierīgi pabraucam garām robežpunktam, robežsargi par mums neizrāda nekādu interesi. Tālāk jau ierastais maršruts- Zarasai, Utena, Ukmerge, Jonava, Kauņa. Lai arī ceļi Lietuvā ir lieliski, tomēr biežie ceļu remonti ar pēkšņu ceļa seguma maiņu un stāvēšana pie luksoforiem sāk pamazām apnikt. Tāda sajūta, ka tie remontdarbi nav virzījušies uz priekšu kopš pagājušā gada, kad mēroju tieši to pašu ceļu uz Bike Show Millenium Kauņā. Motobraucēji Lietuvā nav īpaši draudzīgi, un reti kurais pamāj pretī ar roku. Toties autobraucēju, kuri bāž rokas ārā pa logiem un taurē ir papilnam. Patīkami :)
Tā pamzām sasniedzam Kauņu, kur būtu pirmoreiz jāuzpildās. Stāvot krustojumā pie luksofora, pamanām pirmo draudzīgo leišu baikeru, kurš tā vicina ar roku, ka gandrīz pats nokrīt no moča. Braucam pēc norādēm Marijampole. Pa ceļam gadās Statoils, kurā arī piestājam.
Uzpildam pilnas bākas un iekožam pa kādai līdzi paņemtai sviestmaizei ar kafiju. Šo procedūru veicam zālītē pie krūmiem kreisajā pusē, kur izrādās tusē arī skudras. Izkratot bikses no skudrām (vai otrādi), dodamies tālāk Marijampoles virzienā. Laiks ir karsts, tāpēc daži izlemj turpināt ceļu T- kreklos.
Lai arī stūrmaņa pienākumi bija uzlikti Ruslanam, tomēr pa priekšu nez kāpēc neviens negribēja braukt. Tā nu nācās pašam uzņemties šo atbildīgo darbu. Braucot pēc norādēm Marijampole, kaukur nošaujam greizi un nu jau braucam Klaipēdas virzienā. Khem, nebūs labi- vajag piestāt un palūkot, ko GPS saka.
Gudrus ģīmjus sataisījuši, izsecinam, ka vienā krustojumā bija jāgriežas pa kreisi nevis pa labi. Griežam ripā un beidzot esam uz īstā ceļa. Kauņa ir otra lielākā Lietuvas pilsēta, tāpēc satiksme ir diezgan intensīva un nākas būt ļoti uzmanīgam, lai ieņemtu pareizo joslu un nepaskrietu garām vajadzīgajam pagriezienam. Beidzot esam izbraukuši uz maģistrāles un dodamies Marijampoles virzienā.Ceļš ir labs un var arī nedaudz iegriezt ručkā. Pabraucot kādu gabalu, pamanām priekšā tumšu mākoņu sakopojumu, gaiss kļūst dzestrs un mitrs. Piestājam malā, lai maikās braucēji var saģērbties siltāk, bet es pirmo reiz izlemju ekipēties lietus mētelī. Turpinām ceļu tumša mākoņa virzienā, no kura ik pa laikam izšaujas kāds zibenis. Vienu brīdi liekas, ka nu tiksim cauri sausā, jo mākonis paliek vairāk pa labi no mums, taču rādītājs Marijampole, kurš vērsts precīzi mākoņa virzienā, dzēš mūsu cerības. Neko darīt, būs vien jāpārbauda lietusmētelis. Pēc mirkļa pazūd pēdējie saules stari un visapkārt kļūst tumšs, saceļas spēcīgs vējš. Priekšā redzama necaurskatāma lietus "siena", kura stāv slīpi pret zemi. Iebraucot tajā, lietus tiešā vārda nozīmē sāk līt kā no spaiņa, taču pats trakākais vēl priekšā. Apkārt ir plašs lauks un tie daži koki un krūmi, kas aug ceļa malā plivinās kā tādas papīra lapas. Izbraucot cauri šādam pudurim, pēkšņi sajūtu spēcīgu vēja brāzmu, kura rauj mani uz nomali taisni pļavā iekšā. Knapi noturu moci uz asvalta un grants robežas. Ātrums ir ap 60-70 km/h, bet jūtu, ja apstāšos, tad noteikti būšu gar zemi. Lai pabrauktu taisni mocis ir jāsasver uz kreiso pusi pamatīgā leņķī, tāpēc nākas nokārties pāri sēdeklim gluži kā to dara motokrosā braucot ar blaķeni. Spoguļos savus biedrus vairs neredzu, bet tomēr nolemju turpināt braukt. Uz ceļa bija grūti noturēties ne vien vieglajiem auto, bet arī fūrām, kuru piekabes stipri sasverās. Šis murgs turpinājās kādas 2 minūtes un beidzās tikpat strauji kā sākās. Aiz mākoņiem parādījās saule un par tikko piedzīvoto liecināja vien tumšās debesis spoguļos. Pēc brīža pamanu arī savus līdzbraucējus. Paldies Dievam visi sveiki un veseli. Izrādās, ka pāri Polijai bija gājis spēcīgs ciklons, kas nodarīja lielus postījumus. Droši vien šis pats ciklons nedaudz aizķēra arī mūs. Jāpateicas liktenim, ka vējš bija no kreisās puses, pretējā gadījumā mūsu brauciens ātri vien būtu beidzies pretējā joslā. Bet mūs ar šādu vējiņu nevar nobiedēt, tāpēc turpinām ceļu bez apstāšanās.
Polijas robeža jau pavisam tuvu, tāpēc meklējam pēdējo benzīntanku Lietuvā. Pabraucot garām vairākām apšaubāmas kvalitātes uzpildes stacijām pirms paša Polijas-Lietuvas robežpunkta atrodam Statoil. Šeit atkal uzpildām pilnas bākas, iekožam pa kādai atlikušai gaļas un siera šķēlei, padalamies ar iespaidiem par piedzīvoto vētru. Ruslans beidzot tiek pie labierīcībām, par kurām jau vaidēja no paša brauciena sākuma. Pirms iebraukt Polijā, piestājam pie valūtas maiņas punkta uz robežas. Artūrs un Ruslans drošības labad samaina liekos eiro pret zlotiem.
Polijas ceļi pārsteidz ar savu kvalitāti, neskatoties uz dzirdētajam baumām par to stāvokli. Uzreiz izceļas poļu ceļu līkumainība, kas man dikti iet pie sirds, jo var paguldīt moci pagriezienos. Sākumā acīs baigi metas dīvaina ceļazīme- tādi kā māju jumtu silueti uz balta fona. Šādā veidā poļi apzīmē apdzīvotas vietas sākumu. Zaļa zīme ar apdzīvotās vietas nosaukumu ir izvietota pirms šīs zīmes un nezkāpēc uzmanība uz to pavisam nekoncentrējas, tāpēc bieži vien nevar atcerēties, kurā miestā esi iebraucis. Pēc Serjogas ieteikuma iebraucot pilsētā Suwalki izvēlamies virzienu uz Olecko nevis Augustow, jo tajā virzienā iet maģistrāle ar intensīvu fūru kustību un līdz ar to- iebrauktām risēm. Sakarā ar poļu ceļiem visvairāk biedēja tieši rises, kaut gan reālā situācija neizrādījās tik traģiska. Uzreiz sapratām, ka izdarījām pareizu izvēli, jo ceļa seguma kvalitāte bija lieliska un viens aiz otra sekojošie līkumi padarīja braucienu aizraujošu. Brauciena laiku nedaudz pagarināja liels daudzums miestiņu, caur kuriem gāja šis ceļs. Taču no otras puses bija interesanti pavērot poļu provinciālo dzīvi. Interesanti ir tas, ka katrā, pat vismazākajā pilsētiņā, ir sava baznīca. Baznīcas poļiem ir ļoti smukas un uzkoptas. Ļoti ticīga tauta tie poļi.
Pastaigājoties gar baznīcu, ieraudzījām smuku skatu uz upīti ielejā. Izrādās baznīca atrodas uz diezgan augsta paugura. Arī pati pilsētiņa izskatījās uzkopta.
Bet nu laika maz, jāturpina ceļš. Braucam cauri veselai čupai mazu pilsētiņu, bet kas izbrīna- praktiski katrā stāv pa fotoradaram. Uz tiem poļi gan nav skopojušies un gandrīz visur , kur ir kāds ceļa posms ar ātruma ierobežojumu zem 70 km/h, stāv fotoradars. Taču pirms tā vienmēr stāv brīdinoša zīme, tāpēc sabremzēties līdz atļautajam, ātrumam nav problēmu. Ļoti labs risinājums, kā paaugstināt satiksmes drošību un nevajag algot CP ekipāžas, kurām jāslēpjas pa krūmiem. Ātrumu ierobežojošās zīmes poļiem ir saliktas ļoti racionāli. Ja pirms līkuma stāv zīme 50, tad zini, ka ar lielāku ātrumu to var arī neizbraukt.
Laiks ir silts taču joprojām debesīs parādās pa kādam lietus mākonim. Diezgan ātri nokļūstam līdz mūsu šodienas galamērķim- pilsētai Olsztyn. Uzpildamies tuvākajā benzīntankā un nodomājam, ka vajadzētu ieskriet kādā veikalā. Turpat pie benzīntanka pamanām lielu pārtikas veikalu. Ieejot iekšā rodas sajūta, ka ienāci DEPO, tikai būvmateriālu vietā plauktos stāv pārtika. Cenas arī ir ļoti pievilcīgas, tāpēc nolemjam iepirkties. Labi, ka sākām ar alkoholisko dzērienu nodaļu (kā gan savādāk! :)) Paķeram viskija pudeli un dodamies pie kases, taču kasiere mēģina mums iestāstīt, ka nebūs jums puikas viskija, jo vajagot kaukādu klienta karti. Mēs jau gandrīz nokārām degunus, bet te pēkšņi pienāk laipna tantiņa un pasniedz kasierei šo maģisko karti. Samaksājam 55 zlotus un viskijs mums rokā! Pateicamies tantei un dodamies uz izeju. Atliek vien sameklēt viesnīcu, kur palīgā mums nāk kāds taksits, kurš diezgan labi izskaidro, kā līdz tai nokļūt. Atbraucot uz viesnīcu, saprotam, ka mūsu izskats nav gluži tai piemērots. Pie ieejas stāv glauni merši un bembji ar vācu numuriem, arī pati viesnīca izskatās smuki.
Taču pienākot pie reģistrācijas, apkalpojošais personāls ir ļoti laipns un labprāt iekasē par katru istabiņu 200 zlotus un izdala 2 čipkartes. Paķeram līdzi nepieciešamās mantas un dodamies uz numuriem. Atverot istabiņas durvis, esam patīkami pārsteigti- labs ceļojuma sākums :)
Ir jau pavēls un ārā sāk satumst. Vēderā jūtams pamatīgs vakuums, tāpēc nolemjam aizbraukt uz kādu ēstuvi. Diemžēl vēlā vakara stundā neko labāku par McDonaldu neatrodam un sapērkam Bigmacus ar kartupeļiem. Nez kas mani parāva paņemt vēl spraitu, bet atbraucot atpakaļ uz viesnīcu nācās mieloties ar spraitā izmirkušiem kartupeļiem un burgeru. Nekas, izsalkušam baikerim būs pašā laikā :)
Ar izvirzītajiem mērķiem esam tikuši galā un maršrutu nobraucām pilnībā kā bija plānots. Lai labāk nāktu miegs, noskatījāmies ziņas nesaprotamā poļu valodā par vētras nodarītajiem postījumiem un protams neiztika bez svinīgas Jim Beam pudeles iztukšošanas par godu ceļojuma pirmās dienas beigām!Otrā diena
Pamodāmies diezgan agri un pirmais, ko bija jāizdara- jāpaēd brokastis, ja reiz par tām bija samaksāts. Taču poļiem laiks ir par stundu agrāks nekā uzstādīts mūsu pulksteņos, tāpēc restorāns vēl ir ciet. Pa to laiku apdomājām šīs dienas maršrutu.
Esam iesēdušies glaunos no koka izgrebtos ādas krēslos un baudam pēdējos greznības mirkļus, jo ir skaidrs, ka vairāk tādu ceļojuma laikā nebūs. Kamēr restorāns nav atvēries, aplūkojam, kas šeit vēl ir interesants.
Beidzot mums atver restorāna durvis un var sākt uzbaroties. Viss izskatās tik aristokrātiski, ka gandrīz vai jāprasa vai drīkstam kaukur apsēsties. Tik agrā rīta stundā mēs esam pirmie apmeklētāji. Piekraujot šķīvjus ar pārtiku, ķeramies klāt brokastošanai.
Pieredzes trūkums liek mums izvēlēties aukstas brokastis- siera un šķiņķa šķēles, salātiņus, pa kādam jogurtam, arbūza gabalam un kafijai. Vēlāk gan Serjoga, kurš uz to brīdi bija vēl istabā, mūsu kļūdu labo. Ielūkojoties lielajos metāla traukos, viņš atrod siltus cīsiņus, kartupelīšus un ceptu olu. Lai negūtu morālu traumu, mēs viņu palūdzam sīki neizklāstīt brokastošanas procedūru, pēc kuras viņš saka, ka varēs neēst vismaz divas dienas :) Mēs gan jūtam, ka brokastis nebija diez ko sātīgas.Laiks pamest tik jauko viesnīcu un doties tālāk. Sapakojam mantas somās, uzkraujam tās uz močiem un esam gatavi turpināt ceļojumu. Vēl tikai jāuzņem pēdējās bildes.
Pēc mirkļa atkal baudam poļu līkumainos celiņus. Šodien plānojam sasniegt Vāciju un pa nakti palikt kempingā. Ceļš ir tāls tāpēc bez vajadzības lieki neapstājamies.
Laiks ir silts un saulains, ir cerība šodien neizmirkt. Dodamies ostas pilsētas Elblag virzienā. Šajā posmā pirmoreiz izbaudām poļu automaģistrāles. Satiksme ir tik intensīva, ka pat ar moci nevar apdzīt garās fūru rindas. Arī slavenās poļu rises šeit ir izjūtamas pilnā apmērā. Piedevām vēl putekļaini ceļa posmi,
kur rit remonts. Drīz vien iebraucam pašā Elblag. Pilsēta ir diezgan liela, tāpēc nākas apstāties un palūkoties GPSā, kā tikt uz mums nepieciešamā ceļa. Kad nu tiekam skaidrībā, turpinam ceļu pa Elblag ielām. Lai arī ir pusdienlaiks, satiksme ir intensīva un nākas pat pastāvēt korķī. Jūtot, ka kunģī pamazām sāk veidoties vakuums, beidzot saprotu, ka tomēr šo to viesnīcā aizmirsu. Tūrista brokastu konservbundža un šķinķa šķēlītes!!! Diemžēl tās uz visiem laikiem palika viesnīcas ledusskapī ;) Beidzot tiekam uz 22-o štrāsi un dodamies pilētas Malbork virzienā. Saniedzot Malborku, kuņģis sāk protestēt un pieprasa barību. Arī biedri atbalsta šo ideju, tāpēc sāku koncentrēt savu uzmanību uz ceļa malā esošām ēstuvēm. Uzmanību piesaista izkārtne Pizza un Kebab. Šeit arī piestājam. Serjoga vēl pamanījās noguldīt moci, braucot ārā no rises un griežoties pa kreisi. Par laimi mocim un pašam ne skrambiņas. Pie močiem saskrien bariņš ziņkārīgo, bet redzot, ka neesam vietējie, kautko uzprasīt neuzdrošinās.Ienākot barčikā redzam, ka kebabu un picu klāsts ir diezgan plašs. Pie tam viņus pasniedz tikai noteiktā laikā un mēs kāreiz esam trāpījuši šajā laikā. Pasūtam ar Serjogu divus Kebab Max (Serjogas prognozes par savu 2 dienu ēst negribēšanu tomēr nepiepildījās) un pa herbatai (poliski- tēja :)) Artūrs ar Ruslanu sev pasūta man uz to brīdi nezināmu ēdienu- šaormu. Cenas ir ļoti pievilcīgas- kebabs maksā 12 zlotus (ap 2Ls), bet šaorma- 14 zlotus. Pirmos pagatavoja kebabus un tas tiešām bij KEBABS, nevis kautkāda parodija, ko pasniedz visādos kebab fixos. Viņš bija pildīts kraukšķīgā mīklas formā, kas atgādināja apgāztu piramīdu. Un kas tik tur iekšā nebij- apcepta gaļa, visādas mērces un salātiņi. Iekosties viņā bija nereāli, tāpēc papildus iedeva pa karotei, ar kuru tad bij jāķeksē kebaba saturs ārā. Nežēlīgi garšīgs un asums arī jūtams! Pēc brīža pienesa šaormu Ruslanam un Artūram. Tā jau izskatījās pēc riktīgas porcijas- kartupeļi frī, visādi salāti un kaukāds nesaprotams gaļas maisījums. Šie teica, ka arī esot ļoti garšīgi.
Kurbulējam močus un braucam tālāk. Kustība tik intensīva, ka nevaram izbraukt uz galvenā ceļa. Beidzot tas izdodas un dodamies Strogard Gdanski virzienā. Ceļa posms no Malbork līdz šai pilsētai bija pats šausmīgākais visā maršrutā. Visspilgtākie iespaidi palika no ceļa ar nesaprotamas izcelsmes pelēku bruģi. Pie tam viņš atradās ārpus apdzīvotām vietām, bet ātrāk par 70 pabraukt nevarēju. Likās, ka tūlīt mocim pārlūzīs rāmis vai atkritīs dakša. Uz tāda ceļa seguma absolūti nevarēja pamanīt bedres un paugurus, kuri veidojās iebrūkot bruģim. Toties tos varēja labi sajust ar mugurkaulu. Tā nu mēs lēnām kratījāmies pa šo murgaino ceļu tuvāk vidum. Labi, ka šis ceļš vismaz bija pietiekoši plats, lai varētu braukt divās joslās. Smagie brauca tuvāk apmalei un ātrāks transports varēja tos brīvi apsteigt. Apsteidzot vienu no tādām fūrām, bija iespēja dabūt ar izpūtēju pa muti. Bet to es uzzināju vēlāk no Serjogas, kurš brauca aiz manis un vērojā kā no fūras atdalās izpūtējs. Labi, ka neviens nebrauca aiz viņas.Vēlāk ceļš arī diez ko labāks nepalika. Tas bija veidots no betona paneļiem un salaiduma vietas aizlietas ar piķi. Katreiz braucot pāri šādai salaiduma vietai, mocis kārtīgi palecās. Vēl aizdomīgāk izskatījās salaiduma vietas starp pretējo joslu paneļiem (pa vidu ceļam). Šeit smuki zaļoja sūnas un zālīte. Veicot apdzīšanu, uzbraukt šai vietai ļoti negribējās (garenvirziena nelīdzenumi ir lielākais moču bieds), bet realitāte neizrādījās tik traģiska- paneļi bija salikti vienā augstumā. Tā nu pamazām atkratījāmies līdz Starogard Gdanski, kur uzpildījāmies Statoilā. Lai arī šīs pilsētas nosaukums asociējas ar Gdaņskas vecpilsētu, neko ievērības cienīgu pa ceļam neieraudzījām un nebija arī tik daudz laika, lai blandītos pa pilsētas centru. Toties izbraucot ārpus pilsētas pamanījām ceļa labajā pusē smuku baznīcu kalnā. Šeit gan nolēmām apstāties. Vietiņa saucās Zblewo. Kā jau parasti poļiem, rinķī ap baznīcu iet bruģēta taciņa, pa kuru mēs arī apgājām baznīcai apkārt.
Aiz baznīcas ieraudzījām izeju uz kapiem. Lai arī kapi nav tā labākā vieta pastaigai, tomēr poļu kapus jāpiemin atsevišķi. Nekur pie mums es nebiju redzējis tik skasitus un uzkoptus kapus. Visapkārt saliktas svaigas puķītes un noformējums pamatīgi atšķiras no mums ierastā. Pārsteidza milzīgi no akmens izkalti pieminekļi ar lauvu un citu būtņu figūrām. Izskatījās tie ļoti aristokrātiski. Droši vien tie bij kādu baznīckungu kapi. Poļiem laikam nav pieņemts likt kapakmeņus, to vietā stāv pamatīgas akmens plāksnes, zem kurām manuprāt ir viņsaulē aizgājušo pelni, jo kapa vietas izskatās ļoti kompaktas un blīvi novietotas viena otrai. Vārdiem grūti aprakstīt redzēto, bet vilkt ārā fotoaparātu tik svētā vietā nedrīkst.Laiks atkal spiež, tāpec lecam seglos un braucam tālāk. Kautkur starp pilsētām Chojnice un Czluchow laiks sāk uzlaboties uz slikto pusi.
Par laimi nekas vairāk par draudīgiem mākoņiem līdz pašai pilsētai Walcz mūs nepārsteidz. Nedaudz pamaldoties pa Walcz, nobraucam no 22-ās štrāses un tiekam uz mums nepieciešamo 10-o ceļu. Šeit gan kļūst skaidrs, ka šodien atkal sausā cauri netiksim. Piestājam, lai noekipētos kā nu kurš prot. Es lepni velku virsū savu lietusmēteli, citiem šādas privilēģijas nav, tāpēc nākas nedaudz pafantazēt (šī metode ir patentēta, jebkura publiska pakaļdarināšana ir aizliegta:))
Knapi paspējām saģērbties, kā sākas pamatīga lietusgāze. Neko darīt- jābrauc. Pēc minūtēm 10 viss jau ir galā un atkal parādās saulīte. Piestājam miestiņā Lubno, lai uzpildītos. Laiks ir jau ap 7 vakarā un jau gribās ko iekost. Biedri sāk nervozēt, ka nepagūsim sapirkt lēto poļu alkoholu, kaut gan pamazām kļūst skaidrs, ka diez vai līdz Vācijai šodien tiksim un tāpat vēl būs iespēja to sapirkt rīt. Tomēr biedri ir noskaņoti ļoti nopietni un tāpēc piestājam miestiņā Kalisz Pomorski, kur pamanām atvēru pārtikas bodi. Sagaidu biedrus un dodamies tālāk, taču tikko aiz pilsētas robežas ieraugam tālbraucēju piestātni, kur izskatās, ka var kautko iekost.Barčika interjers nav diez ko acij tīkams, tāda parasta ēdnīca padomju laika stilā. Pāsūtam pa zupai un gulašam. Lai arī personāls izskatās visai draudzīgs, tomēr tante pie kases pamanās mūs apkāst par 100 zlotiem. Es to saprotu uzreiz, kad Serjoga atnes atlikumu, kurš vairāk izskatās izdots no 100 zlotiem, nevis 200, kurus es devu Serjogam, kad viņš stāvēja pie kases. Ejam uz razborkām. Tante ļoti ātri saprot, ko mēs gribam, un izvelk no kases aparāta apakšas 100 zlotus, lai arī mēs ne vārda neteicām poliski. Kaut gan vienalga rodas aizdomas, ka par kādiem 20 zlotiem mūs tāpat piekāsa. Bet nu labi, tie nav 100 zloti. Gaidam ēdamo un tajā pat brīdī mieru neliek sajūta, ka tulīt mūs noindēs :)
Pirmo atnes boršču Artūram un Serjogam. Khem, tādu boršču savu mūžu neesmu redzējis. Vienīgais, kas tur atgādināja boršču bija krāsa. Sastāvs bija acīmredzams- ūdens, biešu sula, etiķis. Un viss! Nevienas bietes šķēlītes vai kartupeļa gabala. Labi, ka es pasūtīju pupiņu zupu :) Kat gan tāpat ne uz ko labu necerēju. Man par izbrīnu zupa izrādījās ļoti garšīga un tumīga. Arī gulašs bija labs. Knapi tikām galā ar savām porcijām. Pa to laiku ārā sākās lietus, bet mums izvēles nav- jābrauc tālāk, jo drīz jau satumsīs.Pēc iespējas ātrāk pametām šo leģendāro ēstuvi un devāmies tālāk. Jānokļūst līdz Ščecinas pilsētai, bet lai to sasniegt, jānobrauc vismaz 100km. Un te sākās pats nepatīkamākais. Mans mocis sāka raustīties un pa laikam iedegās FI (fuel injection) lampiņa. Nu domāju, viss pzgc- degvielas sūknis nobruka vai smadzenes pa galam. Galvā sāk līst nelabas domas- ko tagad ar moci darīt, kā nokļūt līdz mājām...
Piestājam kaukādā autobusa pieturā. Nomierinos un mēģinu domāt loģiski. Pirmā doma- iespējams signalizācija nobruka. Domāju tālāk- pults izmirkusi, varbūt viņa visu laiku slēdz motoru ārā? Atdodu pulti Serjogam, kurš brauc pēdējais. Tomēr nekā- pabraucot kādu gabaliņu, sākas tie paši simptomi. Nākas apstāties nelabā vietā, jo mocis vienkārši vairāk uz priekšu neiet. Ceļš ir šaurs un slapjš, garām nesas fūras paceļot gaisā ūdens pilienu miglu. Kamēr es rauju nost sēdekli, lai tiktu pie akumulatora, biedri pamanās uzņemt smukas bildes.
Manas cerības piepildās un vaina izrādās ir bijusi atskrūvējušās akumulatora klemmēs. Pievelku visu kā nākas, salieku atpakaļ sēdekli un somas- varam turpināt ceļu. Saule jau pamazām pazūd aiz kokiem, bet braukt vēl ilgi.
Kad beidzot sasniedzam Ščecinas pilsētas robežu, ir jau ap 11 vakarā. Sākam meklēt viesnīcu, jo nakšņošana šajā pilsētā nebija paredzēta. Nolemjam nelīst centrā, jo pilsēta ir liela un var sanākt lieka maldīšanās. Meklējam naktsmītnes piepilsētā. Ieraugām spilgtu neona izkārtni Hotel, taču piebraucot tuvāk kļūst skaidrs, ka mums te darīt nav ko. Viesnīca riktīgi atgādina kojas, kur pa logiem rēgojas nevisai draudzīgas smēķējošas sejas. Turklāt atstāt moci pa nakti atklātā pagalmā galīgi negribas.
Pabraucam vēl kādu gabaliņu un atrodam tālbraucēju viesnīcu, kura arī neizskatās diez ko pievilcīgi, bet ir jau vēls un braukt vēl kaukur vairs negribās. Vismaz ir nožogots autostāvlaukums, kur mocis varētu būt kaut nelielā drošībā. Beigās viesnīcas personāls pat atļauj piedzīt močus pie pašas ieejas un iedod istabiņu, pa kuras logiem moči ir labi redzami. Ērtību faktiski nav nekādu- 4 gultas, 1 skapis un galds. Pat duša lādzīga nebija. Toties cena vienai personai 30 zloti (ap 5 Ls), kas kompensē visas neērtības.
Pēc plāna bija jānobrauc vēl ap 50km līdz vācu kempingam, bet nu labi arī tāpat, vismaz nav jāpaliek pa nakti kaukur ceļa malā. Piesēžam pie galda, iekožam pa kādai sviestmaizei un iemalkojam Ballantines. Apspriežam rītdienas maršrutu un liekamies gulēt.
Trešā diena
Kā jau katru rītu, pamošanās nenāca viegli. Kamēr es pakoju somas, biedri aiziet izpētīt, kur varētu ieturēt brokstis. Skats pa logu ir labāks nekā logā iekšā.
Kad biedri atgriežas no brokastīm, ar Serjogu nolemjam arī aiziet iedzert pa kafijai. Kā jau katrā viesnīcā, arī šeit ir neliela ēdnīca. Tā kā mūsu poļu valodas zināšanas aprobežojas ar kādiem 5 vārdiem, tad meģinam saskatīt ēdienkartē ko pazīstamu. Izvēlamies kawu un pierogi ruskie z miesem (nu tak ezim skaidrs, ka tie ir pīrādziņi ar gaļu :)) Kafiju atnes uzreiz, taču pīrādziņu kā nav tā nav. Kad kafija jau pusē, beidzot mums atnes arī "pīrādziņus". Savu mūžu neesmu redzējis pīrādziņus pelmeņu izskatā :) Kamēr mēs stūķējam iekšā tos sasodītos pelmeņus, pārējie divi biedri jau sāk dīkt, ka būtu jāpasteidzas.Sakraujam visas panckas uz močiem un esam gatavi doties prom. Pa to laiku vēl pienāk viesnīcas saimnieks un iedod vizītkarti. Pateicamies un pametam viesnīcu. Netālu no viesnīcas esošajā benzīntankā uzpildam pilnas bākas. Izbraucot uz galvenā ceļa nokļūstam pamatīgā korķī. Lai tiktu uz vajadzīgo štrāsi, ir jābrauc Ščecinas centra virzienā. Nolemjam, ka tas nebūs prātīgi un mēģīnam abraukt korķi pa citu ceļu (paldies GPS kungam). Beidzot ieraugam norādi Kolbaskowo (tas ir pēdējais poļu miests pie Vācijas robežas) un izbraucam uz E28 štrāsi.
Par robežas sķērsošanu norāda vien plīvojošie karogi, dažas ēkas ceļa labajā pusē un ātruma ierobežojums 40 km/h. Neredzējām pat nevienu pasu kontroles darbinieku. Laba lieta tomēr tā Šengena- visas robežas vaļā.
Iebraucot Vācijā uzreiz var just, ka tā tomēr ir augsti attīstīta valsts. Visapkārt uzkopti labības lauki un milzums vēja ģeneratoru. Ceļš sākuma neliekas ideāli gluds, bet braucot dziļāk valstī iekšā paliek labāks. Ieraugam pirmo nobrauktuvi un piestājam malā.
Turpat arī stāv poliču mašīna, bet interesi par mums neizrāda, lai arī mēs stāvam ne gluži atļautā vietā, jo tā ir paredzēta noplīsušu transportlīdzekļu stāvēšanai. Bildē var redzēt telefonu (vai kameru), pa kuru droš vien var izsaukt evakuatoru (vai arī tas atbrauks pats :)).
Tā nu turpinam ceļu pa automaģistrāli, kur nekas sevišķi interesants nav novērojams. Posmos, kur notiek ceļu remonts, stāv pa kādai poliču mašīnai, lai neviens nedomā pārkāpt atļautos 60km/h. Pagaidām uz maģistrāles atļautais ātrums ir 120 vai 130 km/h. Mums arī ātrāk nevajag, jo moči nav nekādi baiki un lieki tērēt benzīnu negribās. Benzīntanki ir atrodami diezgan reti- ik pēc kādiem 80 km. Tāpēc pabraucot garām pirmajam, otro noteikti garām nelaidīsim. Vāčiem viss ir baigi zolīdi. Par benzīntankiem un ēstuvēm brīdina jau labu gabalu iepriekš. Tur kur ir vienkārša apstāšanas vieta kāju izlocīšanai, stāv pa kādai tualetes būdai, lai nav jāmeklē krūmi, kā tas notiek pie mums.
Bākas un kunģi paliek tukšāki, tāpēc nobraucam no maģistrāles pēc norādes tankštelle. Šeit atrodam Total uzpildes staciju. Benzīns vāčiem maksā ap latu litrā un ir divu veidu- Benzin un Super. Maksā abi vienādi, tāpēc es ieleju Super. Turpat netālu no zapravkas ieraugam arī ēstuvi. Interjers ir veidots ar 60-70 gadu benzīntanku atribūtiem.
Apkalpojošais personāls ir ļoti laipns. Uzreiz jūtama savādaka cilvēku attieksme nekā Polijā vai pie mums. Es pasūtu kafiju, biedri pa normālai porcijai. Viss ir ļoti garšīgs, visi apmierināti. Pirms doties prom, jāapmeklē labierīcības. Šeit atkal viss ir vāču stilā. Pie ieejas durvīm stāv kastīte, kur rakstīts, ka lūdzu iemetiet 50 centus. Durvis tāpat ir vaļā, tā ka vari mest, vari nemest. Es gan iemetu. Jā, mums līdz šitādam kultūras līmenim vēl tālu...
Pirms lekt uz močiem, apskatamies izdrukātajās kartēs, kura nobrauktuve mums vajadzīga. Ruslans samainās ar Artūru vietām un tagad par štūrmani jākļūst Artūram. Saku, lai brauc pa priekšu un skatās pēc norādem, kur mums jānobrauc. Lai arī braucot pa maģistrāli uzmanību uz norādem nav jākoncentrē tik stipri kā pilsētā, tomēr tik un tā nopriecājos, ka beidzot varēšu braukt aizmugurē. Visi mani prieki izgaist gluži tāpat kā lapas, kas aizlido uz visām pusēm no priekšā braucošā moča, kad tikko izbraucam uz maģstrāles. Lašaras, ibio! Atstāja mapīti ar kartēm uz moča bagāžnieka. Joptvai, tur tak bij viss maršruts izdrukāts, ar visām leģendām, ar pilsētu kartēm, kempingiem un viesnīcām! Šie vēl neko nenojauš, bet man jau gribās kauko viņiem iemest. Nu ko, atkal jābrauc papriekšu. Labi, ka vismaz pirms tam norunājām, ka jābrauc Magdeburgas centra virzienā.
Tā nu mēs mierīgi ripinam savus 120 km/h pa divjoslu maģistrāli, līdz ieraugam norādi Magdeburg, kas liecina, ka mums janogriežas nakamajā nobrauktuvē. Un te nu mēs beidzot ieraugam vācu BĀNI! Itkā jau tikai 3 joslas, bet tādu plūsmu, ka es riktīgi iegriežu ručkā, lai no ieskrēšanās joslas iesprauktos fūru joslā. Labajā joslā aiz fūrām vilkties bail, tāpēc ielienu otrajā joslā. Lai šajā josla justos daudz maz komfortabli, turu 140 km/h. Drīz vien pazaudēju biedrus spoguļos, jo viņi ātrāk par 130 km/h negribēja braukt. Pa kreiso joslu mani apsteidz kā stāvošu, tur nav ko līst ja tu nevaru turēt 180-200 km/h. Ja pa priekšu vilkās, kāds lēnaks pa mani, tad jau labu gabalu pirms viņa iegriezu ručkā un visu laiku skatījos kreisajā spogulī. Kreisajā joslā uz mirkli ielīdu, kad gāju kādus 160-170 km/h. Labi, ka mocis ir pietiekmai dinamisks, lai to darītu. Ar vācu benzīnu mocis vienkārši lido :) Vāčiem uz bāņa valda stingra kārtība- nekādu stulbu lēkāšanu pa joslām un vilkšanās pa kreiso joslu. Ja ielien kreisajā joslā un redzi, ka aizmugurē ir kāds ātrāks par tevi, momentā nolien pa labi. Ne velti vāču autoskolās mācekļus speciāli apmāca braukšanai uz bāņa. Tur nedrīkst līst, ja pietrūkst pārliecības. Ziepes var savārīt tādas, ka maz neliksies. Starp citu tā paša ciklona dēļ, kas plosījās Polijā, uz viena no vācu bāņiem stipra lietus laikā notika avārija, kurā bija iesaistītas vairāk nekā 200 mašīnas. Joki mazi.
Drīz vien ieripinu pašā Magdeburgā un piestāju pirmajā Shell tankā. Ceru, ka biedri izvēlējās to pašu ceļu un spēs mani pamanīt. Pa to laiku man garām pabrauc vācu vāģis ar jauniešiem, kuri sajūsmā vicina rokas. Pamāju es ar. Lai arī Vācijā moču ir mdaudz, vienalga parastu ļautiņu sejās var saskatīt smaidu un izbrīnu. Par laimi pēc kādām 5 minūtēm piebrauc pārējie biedri un nu esam atkal kopā. Uzpildam bākas un piestājam pie blakus esošā Burger Kinga, lai apspriest tālāko maršrutu un ieksot pa kādam burgerim.
Par robežas sķērsošanu norāda vien plīvojošie karogi, dažas ēkas ceļa labajā pusē un ātruma ierobežojums 40 km/h. Neredzējām pat nevienu pasu kontroles darbinieku. Laba lieta tomēr tā Šengena- visas robežas vaļā.
Iebraucot Vācijā uzreiz var just, ka tā tomēr ir augsti attīstīta valsts. Visapkārt uzkopti labības lauki un milzums vēja ģeneratoru. Ceļš sākuma neliekas ideāli gluds, bet braucot dziļāk valstī iekšā paliek labāks. Ieraugam pirmo nobrauktuvi un piestājam malā.
Turpat arī stāv poliču mašīna, bet interesi par mums neizrāda, lai arī mēs stāvam ne gluži atļautā vietā, jo tā ir paredzēta noplīsušu transportlīdzekļu stāvēšanai. Bildē var redzēt telefonu (vai kameru), pa kuru droš vien var izsaukt evakuatoru (vai arī tas atbrauks pats :)).Tā nu turpinam ceļu pa automaģistrāli, kur nekas sevišķi interesants nav novērojams. Posmos, kur notiek ceļu remonts, stāv pa kādai poliču mašīnai, lai neviens nedomā pārkāpt atļautos 60km/h. Pagaidām uz maģistrāles atļautais ātrums ir 120 vai 130 km/h. Mums arī ātrāk nevajag, jo moči nav nekādi baiki un lieki tērēt benzīnu negribās. Benzīntanki ir atrodami diezgan reti- ik pēc kādiem 80 km. Tāpēc pabraucot garām pirmajam, otro noteikti garām nelaidīsim. Vāčiem viss ir baigi zolīdi. Par benzīntankiem un ēstuvēm brīdina jau labu gabalu iepriekš. Tur kur ir vienkārša apstāšanas vieta kāju izlocīšanai, stāv pa kādai tualetes būdai, lai nav jāmeklē krūmi, kā tas notiek pie mums.
Bākas un kunģi paliek tukšāki, tāpēc nobraucam no maģistrāles pēc norādes tankštelle. Šeit atrodam Total uzpildes staciju. Benzīns vāčiem maksā ap latu litrā un ir divu veidu- Benzin un Super. Maksā abi vienādi, tāpēc es ieleju Super. Turpat netālu no zapravkas ieraugam arī ēstuvi. Interjers ir veidots ar 60-70 gadu benzīntanku atribūtiem.
Apkalpojošais personāls ir ļoti laipns. Uzreiz jūtama savādaka cilvēku attieksme nekā Polijā vai pie mums. Es pasūtu kafiju, biedri pa normālai porcijai. Viss ir ļoti garšīgs, visi apmierināti. Pirms doties prom, jāapmeklē labierīcības. Šeit atkal viss ir vāču stilā. Pie ieejas durvīm stāv kastīte, kur rakstīts, ka lūdzu iemetiet 50 centus. Durvis tāpat ir vaļā, tā ka vari mest, vari nemest. Es gan iemetu. Jā, mums līdz šitādam kultūras līmenim vēl tālu...Pirms lekt uz močiem, apskatamies izdrukātajās kartēs, kura nobrauktuve mums vajadzīga. Ruslans samainās ar Artūru vietām un tagad par štūrmani jākļūst Artūram. Saku, lai brauc pa priekšu un skatās pēc norādem, kur mums jānobrauc. Lai arī braucot pa maģistrāli uzmanību uz norādem nav jākoncentrē tik stipri kā pilsētā, tomēr tik un tā nopriecājos, ka beidzot varēšu braukt aizmugurē. Visi mani prieki izgaist gluži tāpat kā lapas, kas aizlido uz visām pusēm no priekšā braucošā moča, kad tikko izbraucam uz maģstrāles. Lašaras, ibio! Atstāja mapīti ar kartēm uz moča bagāžnieka. Joptvai, tur tak bij viss maršruts izdrukāts, ar visām leģendām, ar pilsētu kartēm, kempingiem un viesnīcām! Šie vēl neko nenojauš, bet man jau gribās kauko viņiem iemest. Nu ko, atkal jābrauc papriekšu. Labi, ka vismaz pirms tam norunājām, ka jābrauc Magdeburgas centra virzienā.
Tā nu mēs mierīgi ripinam savus 120 km/h pa divjoslu maģistrāli, līdz ieraugam norādi Magdeburg, kas liecina, ka mums janogriežas nakamajā nobrauktuvē. Un te nu mēs beidzot ieraugam vācu BĀNI! Itkā jau tikai 3 joslas, bet tādu plūsmu, ka es riktīgi iegriežu ručkā, lai no ieskrēšanās joslas iesprauktos fūru joslā. Labajā joslā aiz fūrām vilkties bail, tāpēc ielienu otrajā joslā. Lai šajā josla justos daudz maz komfortabli, turu 140 km/h. Drīz vien pazaudēju biedrus spoguļos, jo viņi ātrāk par 130 km/h negribēja braukt. Pa kreiso joslu mani apsteidz kā stāvošu, tur nav ko līst ja tu nevaru turēt 180-200 km/h. Ja pa priekšu vilkās, kāds lēnaks pa mani, tad jau labu gabalu pirms viņa iegriezu ručkā un visu laiku skatījos kreisajā spogulī. Kreisajā joslā uz mirkli ielīdu, kad gāju kādus 160-170 km/h. Labi, ka mocis ir pietiekmai dinamisks, lai to darītu. Ar vācu benzīnu mocis vienkārši lido :) Vāčiem uz bāņa valda stingra kārtība- nekādu stulbu lēkāšanu pa joslām un vilkšanās pa kreiso joslu. Ja ielien kreisajā joslā un redzi, ka aizmugurē ir kāds ātrāks par tevi, momentā nolien pa labi. Ne velti vāču autoskolās mācekļus speciāli apmāca braukšanai uz bāņa. Tur nedrīkst līst, ja pietrūkst pārliecības. Ziepes var savārīt tādas, ka maz neliksies. Starp citu tā paša ciklona dēļ, kas plosījās Polijā, uz viena no vācu bāņiem stipra lietus laikā notika avārija, kurā bija iesaistītas vairāk nekā 200 mašīnas. Joki mazi.
Drīz vien ieripinu pašā Magdeburgā un piestāju pirmajā Shell tankā. Ceru, ka biedri izvēlējās to pašu ceļu un spēs mani pamanīt. Pa to laiku man garām pabrauc vācu vāģis ar jauniešiem, kuri sajūsmā vicina rokas. Pamāju es ar. Lai arī Vācijā moču ir mdaudz, vienalga parastu ļautiņu sejās var saskatīt smaidu un izbrīnu. Par laimi pēc kādām 5 minūtēm piebrauc pārējie biedri un nu esam atkal kopā. Uzpildam bākas un piestājam pie blakus esošā Burger Kinga, lai apspriest tālāko maršrutu un ieksot pa kādam burgerim.
Vāčiem uz ielām nav mums tik ierasto atkritumu urnu, jo viņi atkritumus rūpīgi sķiro. Labākajā gadījumā var atrast konteinerus, kuri paredzēti katrs savam atkritumu tipam. Noskaidrojam, ka mums jābrauc pilsētiņas Halberstatd virzienā. Šī pilsēta atrodas pavisam netālu no Harcas dabasparka, tāpēc vēļ pirms iebraukt pašā pilsētā, redzam kā mainās zemes reljefs. Priekšā kalni! Pilsēta ir ļoti smuka, žēl, ka laika trūkuma dēļ nesabildējam vairāk bilžu.
Halberštatā nolemjam iepirkties vietējā veikaliņā. Pēc interjera viņš atgādināja Super Neto un pieejamo preču klāsts bija mums diezgan ierasts. Cenas uz produktiem ir līdzīgas mūsējām, es pat teiktu, ka pie mums ir dārgāk. Veikalā ir normāls visādu gaļas izstrādājumu piedāvājums, gatavie salātiņi, mums ierastā baltmaize un rupjmaize. Nekāda diskomforta paikas izvēlē. Skaitļi, kas attiecas uz alkohola cenām (gan alus, gan stipro dzērienu) ir tādi paši kā pie mums, proti, kas pie mums latos, vāčiem ir eiro. Šis fakts mūs riktīgi izbrīnīja un iepriecināja, tāpēc grādīgo paņēmām ar rezervi. Turpat pie veikala vietējie pacančiki sūc aliņu un dzen jokus. No tā var secināt, ka alkohola dzeršana sabiedriskā vietā vāčiem nav aizliegta vai arī viņi liek mīksto uz šo aizliegumu.
Apkrāvušies ar paiku un dzeramo, mēģinam tagad to sastūķēt jau tāpat pilnajās somās. Turpat stāvlaukumā pamanām interesantus ceļotājus no Zviedrijas.
Tālāk pēc plāna mums jānokļūst no 81-mā ceļa uz 27-to. Pazaudētājās kartēs viss bija smuki aprakstīts. Tagad jāorientējas vienīgi pēc rādītājiem. Ceļš ir smuks un dabasskati arī. Stāstīt te nav ko- jāskatās bildēs. Vienīgi, ko būtu jāatzīmē, tas ir liels skaits satikto motobraucēju. Šie līkumainie ceļi tiešām ir iemīļoti Vācijas bikeru vidē.
Diezgan patīkami, ka neskatoties uz lielo motobraucēju skaitu, vāči tomēr zolīdi pasveicinās. Nez kāpēc vietējiem cieņā ir divcilindru Triumph braucamie. Un tieši klasiskā cafe racer stilā. Old schools! Nu un arī bembju netrūkst, pie tam tādi modeļi, kuri Latvijā vispār nav redzēti.
Piestājām miestiņā Blankenburg, lai ielūkotos GPSā. Pagāja labs laiciņš kamēr atradām savu atrašanās vietu kartē. Kā jau varēja prognozēt, vajadzīgajam ceļam mēs pašāvām garām, jo šitādā mazo ceļu mudžeklī neko nevareja saprast. bet nu tagad vismaz ir nojauta, kur jābrauc. Šeit paveras smuks skats uz kaukādu pili kalnā. Vēlāk izrādās, ka mums šīs pils virzienā arī jābrauc. Kamēr izbraucām cauri miestam, satikām daudz mopēdistu. Un poliču arī :)
Beidzot ieraugam norādi uz 27-to ceļu un griežam pa labi. Ceļš aiziet riktīgi kalnā un ir traki līkumains. Uzstādīta pat speciāla ātruma ierobežojuma zīme mopēdistiem- 60km/h. Tur nemaz līdz tiem 60 nevar ieskrieties. Ceļš ir tik stāvs, ka pat mūsu traktori jūt normālu slodzi.
Drīz vien mūsu prieki beidzas, jo ieraugam zīmi, ka ceļš ir slēgts uz remontu un nāksies braukt pa apvedceļu. Taču nav ļaunuma bez labuma, jo mūsu priekšā paveras superīgs skats- dziļa upes ieleja pa labo pusi un klintī izcirsts tunelis priekšā. Iebraucam tunelī un kā jau ierasts tādās vietās- uzgāzējam. Vēlāk izrādās, ka vietējie bikeri arī mīl tā darīt :) Izbraucot tunelim cauri, ieraugam stāvlaukumu, kur ir atrodama tūrisma informācija. Šeit arī piestājam. Atkal vērojama motociklistu pārpilnība. Ieraugam mazu meža taciņu, pa kuru staigā tauta. Ejam izpētīt, kas tad tur tik interesants. Taciņa ved diezgan stāvā kalnā. Otrajā bildē labajā pusē var redzēt skatlaukumu, uz kuru aizved šī taciņa.
Kad beidzot uzkāpjam augšā, mūsu acīm paveras satriecošs skats. Izrādās tas tilts pa ko braucām bija milzīgs aizsprosts un lielais ezers no kreisās puses- ūdenskrātuve. Aizsprosts tiešām ir ļoti augsts, varbūt kādi metri 100. No skatlaukuma var ļoti labi pārredzēt visu apkārtni. Tur pat stāv arī teleskops, kur par naudiņu var apskatīt visu tuvāk. Bet tāpat jau skats ir ļoti iespaidīgs (bilde ar manu purnu nav fotošops :))
Kad esam visu izskatījuši, kāpjam lejā pie močiem. Ir jau pavēls un drīz sāks krēslot, tāpēc nonākam pie secinājuma, ka droši vien pa iecerēto maršrutu nesanāks izbraukt, jo sanāk krietns līkumiņš. Lai kā arī negribētos, bet apskatot karti, izlemjam, ka dosimies pilsētas Braunlage virzienā un tad jau pa 4-to štrāsi pa tiešo uz Bad Harzburg. Tomēr tā maldīšanās pa mazajiem celiņiem atņēma krietnu laiku. Lecam uz močiem un atkal kaifojam no superīgajiem ceļiem.
Aptuveni līdz Braunlage, ceļš gāja kalnā, bet kad uzbraucām uz maģistrāli sākās riktīgs kritums. Un pie tam lieleceļš nebūt nebij taisns. Pat mūsu močiem jutās, ka ar motoru bremzēšana diez ko nesanāk. Mašīnām gan šeit vajag labas bremzes. Ne velti vieglajam transportam max ātrums ierobežots ar 60 km/h, bet smagajiem- 20 km/h. Šajā vietā pirms viena līkuma uzrāvāmies uz fotoradara ar 80 km/h. Pagaidām rēķins vēl nav atsūtīts :) Un cerams, ka arī neatsūtīs, jo radars bildēja tikai no priekšas. Iespējams, ka tā ātruma ierobežojuma zīme uz močiem vispār neattiecas, jo mocis blakus mašīnai nebija piezīmēts.
Tā nu pamazām ieripojam Bad Hazrbugā un dodamies meklēt kempingu. Labi, ka vismaz pirms karšu nozaudēšanas es ielūkojos, kur tas kempings atrodas. Pilsētiņa ir ļoti smuka un visapkārt ir vieni kalni. Beidzot piebraucam pie Wolfstein kempinga un mēģinam noskaidrot kā te varētu noparkot teltis. Kempings ir baigi zolīds, ar dušām, individuālām izlietnēm un speciāli izdalītiem plačiem telšu un dzīvojamo mājiņu novietošanai. Pēc neilgas pļāpāšanas briesmīgā angļu valodā ar kempinga administratori (kurai angļu valodas prasmes ar nebija diez ko spīdošas) un 30 eiro iemaksas uz visiem, dabūjam atļauju uz kempinga zonas apdzīvošanu. Vietējie kemperi bija nelielā šokā no mums, droši vien padomāja, ka tulītās sāksies kempinga izdemolēšana:) Kamēr meklējām zāles pleķīti, kur piestāt kemperu sejās varēja lasīt domu "lūdzu lūdzu, tikai ne pie mums kaimiņos" :) Tomēr mēs piemeklējām patukšāku vietiņu un sākām izkraut somas.
Šeit var labi pamanīt, kas uz to brīdi bija vissvarīgakais :) Pēc neilgas telšu uzstādīšanas procedūras, kas man aizņēma nieka stundu (Normund, citreiz teltij dod līdzi arī instrukciju) ķērāmies pie galvenā vakara programmas pasākuma. Iekapājām pa glāzītei viskija un pudelei alus, nogaršojām vāču salātus un gaļas izstrādājumus un man tā uznāca miegs, ka knapi aizrāpoju līdz teltij un likos gulēt. Patīkami bija tas, ka rīt ir pēdējā brauciena diena līdz festam un braukt vajag tikai aptuveni 300km. Vēl tikai viens sasodītais agrais rīts un tad jau varēs 3 dienas normāli izgulēties, piedzerties un iztrakoties.
Ceturtā diena
Pamodos ap septiņiem rītā, kautgan tā īsti pagulēt nesanāca, jo visu nakti gāza lietus un pērkons dārdēja tik tuvu, ka likās tūlīt iespers teltī. Arī gaismas efekti bija tādi, ka itkā kāds ar zipspuldzi burst režīmā šaudītu uz mūsu telti. Sacēlās traks vējš un tā negribējās līst ārā no teltis. Jautra būs dieniņa...
Izlienot no telts likās, ka tagad ir nevis jūlijs, bet oktobris. Tik riebīgs laiks vēl nebija pieredzēts. Smalks lietus, stiprs vējš un apmācies tā, itkā būtu vēls vakars. Ātri savācām mantas un pametām kempingu. Uzpildījām bākas un devāmies Hamburgas virzienā. Protams izbraucot no Bad Harzburgas atkal aizšāvām kautkur greizi un nācās nedaudz pamaldīties. Nekas ievērības cienīgs tajā dienā netika piedzīvots, izņemot garu tuneli pie Hamburgas, kurš iet zem ūdens kanāla un turpat piedzīvoto lietusgāzi izbraucot no tuneļa. Vienā no līkumiem Artūrs mocis dabūja paslīdēt uz izpūtēja. Labi, ka izdevās moci savākt, jo sekas varēja būt bēdīgas. Pie visa vainīgs slapjais ceļa segums un nevisai laba riepa pakaļā.
Diezgan veiksmīgi atradām mūsu galamēŗki- Brande Hornerkirchen miestiņu. Daudz grūtāk bija atrast pašu festa norises vietu, jo vajadzēja riktīgi pamaldīties pa mazajiem lauku celiņiem, lai līdz tai nokļūt. Labi, ka vietējie palīdzēja.
Festa vieta atradās nopļautā laukā, kur visapkārt ir lauku mājiņas, kukurūzas plantācijas un govju ganāmpulki. Vārdu sakot riktīga sādža. Par pašu festu slinkums rakstīt, jo nevisiem tas būs interesanti, bet tiem, kam ir interese gan jau, ka pastāstīšu pie tējas tases pa garajiem ziemas vakariem. Viss ko tagad varu pateikt- tas bija foršākais pasākums, kuru es jebkad esmu apmeklējis!SUPERRR!!! Lai sajustu festa atmosfēru, te būs labākās bildes un daži video ;)
3 dienas bomžu režīmā Headbangers Open Air 2009 festā :)
Vārds bomži jau pamatīgi biji nostiprinājie mūsu leksikonā, jo tas visprecīzāk raksturoja mūsu dzīves stilu tajās dienās.
Apkrāvušies ar paiku un dzeramo, mēģinam tagad to sastūķēt jau tāpat pilnajās somās. Turpat stāvlaukumā pamanām interesantus ceļotājus no Zviedrijas.
Tālāk pēc plāna mums jānokļūst no 81-mā ceļa uz 27-to. Pazaudētājās kartēs viss bija smuki aprakstīts. Tagad jāorientējas vienīgi pēc rādītājiem. Ceļš ir smuks un dabasskati arī. Stāstīt te nav ko- jāskatās bildēs. Vienīgi, ko būtu jāatzīmē, tas ir liels skaits satikto motobraucēju. Šie līkumainie ceļi tiešām ir iemīļoti Vācijas bikeru vidē.
Diezgan patīkami, ka neskatoties uz lielo motobraucēju skaitu, vāči tomēr zolīdi pasveicinās. Nez kāpēc vietējiem cieņā ir divcilindru Triumph braucamie. Un tieši klasiskā cafe racer stilā. Old schools! Nu un arī bembju netrūkst, pie tam tādi modeļi, kuri Latvijā vispār nav redzēti.Piestājām miestiņā Blankenburg, lai ielūkotos GPSā. Pagāja labs laiciņš kamēr atradām savu atrašanās vietu kartē. Kā jau varēja prognozēt, vajadzīgajam ceļam mēs pašāvām garām, jo šitādā mazo ceļu mudžeklī neko nevareja saprast. bet nu tagad vismaz ir nojauta, kur jābrauc. Šeit paveras smuks skats uz kaukādu pili kalnā. Vēlāk izrādās, ka mums šīs pils virzienā arī jābrauc. Kamēr izbraucām cauri miestam, satikām daudz mopēdistu. Un poliču arī :)
Beidzot ieraugam norādi uz 27-to ceļu un griežam pa labi. Ceļš aiziet riktīgi kalnā un ir traki līkumains. Uzstādīta pat speciāla ātruma ierobežojuma zīme mopēdistiem- 60km/h. Tur nemaz līdz tiem 60 nevar ieskrieties. Ceļš ir tik stāvs, ka pat mūsu traktori jūt normālu slodzi.
Drīz vien mūsu prieki beidzas, jo ieraugam zīmi, ka ceļš ir slēgts uz remontu un nāksies braukt pa apvedceļu. Taču nav ļaunuma bez labuma, jo mūsu priekšā paveras superīgs skats- dziļa upes ieleja pa labo pusi un klintī izcirsts tunelis priekšā. Iebraucam tunelī un kā jau ierasts tādās vietās- uzgāzējam. Vēlāk izrādās, ka vietējie bikeri arī mīl tā darīt :) Izbraucot tunelim cauri, ieraugam stāvlaukumu, kur ir atrodama tūrisma informācija. Šeit arī piestājam. Atkal vērojama motociklistu pārpilnība. Ieraugam mazu meža taciņu, pa kuru staigā tauta. Ejam izpētīt, kas tad tur tik interesants. Taciņa ved diezgan stāvā kalnā. Otrajā bildē labajā pusē var redzēt skatlaukumu, uz kuru aizved šī taciņa.
Kad beidzot uzkāpjam augšā, mūsu acīm paveras satriecošs skats. Izrādās tas tilts pa ko braucām bija milzīgs aizsprosts un lielais ezers no kreisās puses- ūdenskrātuve. Aizsprosts tiešām ir ļoti augsts, varbūt kādi metri 100. No skatlaukuma var ļoti labi pārredzēt visu apkārtni. Tur pat stāv arī teleskops, kur par naudiņu var apskatīt visu tuvāk. Bet tāpat jau skats ir ļoti iespaidīgs (bilde ar manu purnu nav fotošops :))
Kad esam visu izskatījuši, kāpjam lejā pie močiem. Ir jau pavēls un drīz sāks krēslot, tāpēc nonākam pie secinājuma, ka droši vien pa iecerēto maršrutu nesanāks izbraukt, jo sanāk krietns līkumiņš. Lai kā arī negribētos, bet apskatot karti, izlemjam, ka dosimies pilsētas Braunlage virzienā un tad jau pa 4-to štrāsi pa tiešo uz Bad Harzburg. Tomēr tā maldīšanās pa mazajiem celiņiem atņēma krietnu laiku. Lecam uz močiem un atkal kaifojam no superīgajiem ceļiem.
Aptuveni līdz Braunlage, ceļš gāja kalnā, bet kad uzbraucām uz maģistrāli sākās riktīgs kritums. Un pie tam lieleceļš nebūt nebij taisns. Pat mūsu močiem jutās, ka ar motoru bremzēšana diez ko nesanāk. Mašīnām gan šeit vajag labas bremzes. Ne velti vieglajam transportam max ātrums ierobežots ar 60 km/h, bet smagajiem- 20 km/h. Šajā vietā pirms viena līkuma uzrāvāmies uz fotoradara ar 80 km/h. Pagaidām rēķins vēl nav atsūtīts :) Un cerams, ka arī neatsūtīs, jo radars bildēja tikai no priekšas. Iespējams, ka tā ātruma ierobežojuma zīme uz močiem vispār neattiecas, jo mocis blakus mašīnai nebija piezīmēts.Tā nu pamazām ieripojam Bad Hazrbugā un dodamies meklēt kempingu. Labi, ka vismaz pirms karšu nozaudēšanas es ielūkojos, kur tas kempings atrodas. Pilsētiņa ir ļoti smuka un visapkārt ir vieni kalni. Beidzot piebraucam pie Wolfstein kempinga un mēģinam noskaidrot kā te varētu noparkot teltis. Kempings ir baigi zolīds, ar dušām, individuālām izlietnēm un speciāli izdalītiem plačiem telšu un dzīvojamo mājiņu novietošanai. Pēc neilgas pļāpāšanas briesmīgā angļu valodā ar kempinga administratori (kurai angļu valodas prasmes ar nebija diez ko spīdošas) un 30 eiro iemaksas uz visiem, dabūjam atļauju uz kempinga zonas apdzīvošanu. Vietējie kemperi bija nelielā šokā no mums, droši vien padomāja, ka tulītās sāksies kempinga izdemolēšana:) Kamēr meklējām zāles pleķīti, kur piestāt kemperu sejās varēja lasīt domu "lūdzu lūdzu, tikai ne pie mums kaimiņos" :) Tomēr mēs piemeklējām patukšāku vietiņu un sākām izkraut somas.
Šeit var labi pamanīt, kas uz to brīdi bija vissvarīgakais :) Pēc neilgas telšu uzstādīšanas procedūras, kas man aizņēma nieka stundu (Normund, citreiz teltij dod līdzi arī instrukciju) ķērāmies pie galvenā vakara programmas pasākuma. Iekapājām pa glāzītei viskija un pudelei alus, nogaršojām vāču salātus un gaļas izstrādājumus un man tā uznāca miegs, ka knapi aizrāpoju līdz teltij un likos gulēt. Patīkami bija tas, ka rīt ir pēdējā brauciena diena līdz festam un braukt vajag tikai aptuveni 300km. Vēl tikai viens sasodītais agrais rīts un tad jau varēs 3 dienas normāli izgulēties, piedzerties un iztrakoties.Ceturtā diena
Pamodos ap septiņiem rītā, kautgan tā īsti pagulēt nesanāca, jo visu nakti gāza lietus un pērkons dārdēja tik tuvu, ka likās tūlīt iespers teltī. Arī gaismas efekti bija tādi, ka itkā kāds ar zipspuldzi burst režīmā šaudītu uz mūsu telti. Sacēlās traks vējš un tā negribējās līst ārā no teltis. Jautra būs dieniņa...
Izlienot no telts likās, ka tagad ir nevis jūlijs, bet oktobris. Tik riebīgs laiks vēl nebija pieredzēts. Smalks lietus, stiprs vējš un apmācies tā, itkā būtu vēls vakars. Ātri savācām mantas un pametām kempingu. Uzpildījām bākas un devāmies Hamburgas virzienā. Protams izbraucot no Bad Harzburgas atkal aizšāvām kautkur greizi un nācās nedaudz pamaldīties. Nekas ievērības cienīgs tajā dienā netika piedzīvots, izņemot garu tuneli pie Hamburgas, kurš iet zem ūdens kanāla un turpat piedzīvoto lietusgāzi izbraucot no tuneļa. Vienā no līkumiem Artūrs mocis dabūja paslīdēt uz izpūtēja. Labi, ka izdevās moci savākt, jo sekas varēja būt bēdīgas. Pie visa vainīgs slapjais ceļa segums un nevisai laba riepa pakaļā.
Diezgan veiksmīgi atradām mūsu galamēŗki- Brande Hornerkirchen miestiņu. Daudz grūtāk bija atrast pašu festa norises vietu, jo vajadzēja riktīgi pamaldīties pa mazajiem lauku celiņiem, lai līdz tai nokļūt. Labi, ka vietējie palīdzēja.
Festa vieta atradās nopļautā laukā, kur visapkārt ir lauku mājiņas, kukurūzas plantācijas un govju ganāmpulki. Vārdu sakot riktīga sādža. Par pašu festu slinkums rakstīt, jo nevisiem tas būs interesanti, bet tiem, kam ir interese gan jau, ka pastāstīšu pie tējas tases pa garajiem ziemas vakariem. Viss ko tagad varu pateikt- tas bija foršākais pasākums, kuru es jebkad esmu apmeklējis!SUPERRR!!! Lai sajustu festa atmosfēru, te būs labākās bildes un daži video ;)
3 dienas bomžu režīmā Headbangers Open Air 2009 festā :)
Vārds bomži jau pamatīgi biji nostiprinājie mūsu leksikonā, jo tas visprecīzāk raksturoja mūsu dzīves stilu tajās dienās.
Alus sākums un beigas :)
Vācu meitenes vs latviešu meitenes, kas dzīvo Vācijā :)
Nu un protams daži leģendāri vidaki:
Pagaidām tas arī viss. Raksts vēl nav pilnībā pabeigts laika trūkuma dēļ, bet laika gaitā centīšos to papildināt ar jaunām bildēm un stāstījumu par atpakaļbraucienu. Es ceru, ka neizniekojāt veltīgi laiku lasot par 4 motobraucēju vasaras piedzīvojumiem ;)
P.S. Atvainojiet par čupu gramatisko kļūdu. Mēģināšu labot.
